Bergamo

 

Sakārojās kaut kur aizbraukt pa Ziemassvētkiem un Bergamo izvēlējāmies ļoti vienkārša iemesla dēļ – varēja dabūt lētas lidmašīnas biļetes.

Bergamo
Bildes Bildes

Pirmā diena. Bergamo

Bergamo ielidojam ar Ryanair 22. decembrī vienos pēcpusdienā un ar auto dodamies uz savu viesnīcu Bergamo & Dintorni. Viesnīca patiesībā ir pāris dzīvokļi trīsstāvu mājā. Mūsējais sastāv no vienas lielas istabas, priekšā galds, dīvāns un virtuves stūris. Ar sienas skapi norobežota guļamistaba. Vannasistaba. Uz sienas virs dīvāna Džimmija Hendrika, Bertolda Brehta, Stīva Džoba, Oskara Vailda un Kurta Kobeina ģīmetnes un citāti. Tieši tādā kārtībā. Saimniece ir jauna, enerģiska meitene. Iekārtojamies un ejam skatīties Bergamo apakšējo daļu (uzkalnā esošo vecpilsētu skatīsimies rīt). Ejam gar persimonu (hurmas) koku, pilnu ar augļiem.

Viss ir izrotāts Ziemassvētkiem, mazliet nepierasti ir redzēt lampiņas bērzos ar dzeltenām lapām. Pastaigājam pa apakšējo pilsētu un starp picas ēšanu un kāpšanu uz augšpilsētu izvēlamies pēdējo. Kad tiekam augšā, ir jau pavisam satumsis. Dažās vietās klientus cenšas iepriecināt ar mākslīgo sniegu. Apskatām Lielo Svētās Marijas baziliku (Basilica di Santa Maria Maggiore) un beidzot tiekam arī pie picas. Izstaigājam augšpilsētu, lai ari mūs jau ir panākusi migla un tad ejam lejā. Spriežot pec kartes, taisnākajam ceļam vajadzētu būt pa bruģētu gājēju taciņu, kura izrādās mazliet remontā un pavisam neapgaismota – nākas izmantot pieres lukturīšus. Toties tiekam zem miglas, un izrādās, ka “mājas” arī nemaz nav tālu.

Vēl bildes Vēl bildes

Otrā diena. Guglielmo kalns

Netālu no Bergamo starp kalniem atrodas Iseo ezers. Nolemjam kāpt ezera otrā pusē esošajā Guglielmo kalnā. Maršruts sākas kalnu ciematā ar interesantu nosaukumu – Zone. Uz turieni braucam gar Iseo ezeru pa vairākiem tuneļiem. Pēdējais tunelis iet gar ezeru atpakaļ, tad braucam pāri iepriekšējam tunelim kalnā. Izejot no ciemata drīz nokļūstam uz romiešu laikā bruģēta ceļa. Gar ceļa malām no koku stumbriem kāds (ne jau nu romieši) ir uztaisījis pūķu un rūķu skulptūras. To ir vairāki desmiti. Tālāk gar ceļa malām koka rūķi ir uztupināti uz celmiem.

Kāpjot augstāk kalnā šur tur parādās ledus un tad arī sniegs. Drīz vien jau brienam pa sniegu, kurš kļūst arvien biezāks. Kad izejam no koku aizsega, sāk arī putināt. Redzamības nekādas. Pēc ilgas brišanas nokļūstam pie kalnu mājas. Guglielmo kalnam vajadzētu būt netālu, tāpēc dodamies tālāk. Putenī aizbrienam līdz panorāmas galdam un ļoti apsnigušam/apledojušam rādītājam. Nav īsti skaidrs, vai esam jau uzkāpuši kalnā (vēlāk saprotam, ka nē), bet tālāk izlemjam neiet. Brienam pa to pašu taku atpakaļ.

Jau pie Zones bruģis ir kļuvis pavisam slidens (augšā iet tomēr vieglāk 🙂 ), līdz mašīnai tiekam jau gandrīz tumsā. Tad vēl izdomājam mājās braukt pa ezera otru krastu – bez tuneļiem, toties lēni. Labi, ka pa ceļam gadās arī pica.

Vēl bildes Vēl bildes Treks Treks

Trešā diena. Monte Isola

Tajā pašā Iseo ezerā ir Monte Isola sala. Stāsta, ka tā ir lielākā saldūdens ezera sala Eiropā (nepārbaudījām). Sala izskatās kā ezerā iemests milzu akmens. Visapkārt salai ir ceļš (vienā pusē ezers, otrā klints), dažas ielas iet arī kalnā augšā salā iekšā. Galvenie transportlīdzekļi te ir mopēdi, motocikli un sabiedriskais transports (autobusiņi). Augstākajā salas punktā ir Keriolas dievmātes svētnīca (Sanctuario della Madonna della Ceriola), kuru gatavojamies apskatīt.

Uz salu braucam ar kuģīti no Sulzano pilsētas. Pēc 10 minūšu gara brauciena izkāpjam no kuģīša un dodamies gar krastu rietumu virzienā. Ir lietains un vējains. Labi, ka mums ir pončo un lietus bikses. Ejam gar krastu uz rietumiem, pēc tam uz ziemeļiem, tad griežamies iekšā salā un ejam uz augšu uz svētnīcu. Sākumā pa ceļu, bet pēdējo posmu pa slapjumā slīdošām akmens plāksnēm izliktu taku. Pati svētnīca tiešām ir kalna galā, tai apkārt ar mūra žogu apjozts pagalms. Sajūta tāda nereāla, jo ezeru redzēt nevar – tikai mākoņus, no kurām vietām lien ārā kalnu gali.

Apskatījuši svētnīcu dodamies pa salas vidieni uz ziemeļu galu, bet no turienes gar austrumu krastu, gar palielu laivu būvētavu, atpakaļ uz kuģīša piestātni. Pie piestātnes ir vairākstāvu motociklu stāvvieta, auto stāvvieta šeit nav vajadzīga.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Ceturtā diena. Krespi un Beladžio

Krespi (Crespi d’Adda) ciemats atrodas apmēram 15km uz dienvidrietumiem no Bergamo (uz Milānas pusi). Ciematu savas tekstila rūpnīcas strādniekiem uzcēla lielrūpnieks Kristofors Krespi. Ciematā drīkstēja dzīvot tikai rūpnīcas strādnieki un viņu ģimenes. Katrai ģimenes mājai bija augļu un sakņu dārzs. Par skolu bērniem nebija jāmaksā. Ciematā bija moderns ielu apgaismojums un slēgts baseins ar dušām un siltu ūdeni. Tas viss notika 19gs. beigās. Rūpnīcas īpašnieks savu strādnieku paradīzi pārraudzīja no turpat ciemata malā uzceltās pils. Ciemata vienā galā pakalna galā viena otrai blakus atrodas (arī šodien) ārsta un mācītāja māja, bet otrā galā – kapsēta ar mūra žogu un iespaidīgu kapliču. 1995.g. Krespi tika iekļauta Unesco mantojumu sarakstā kā pilnīgākais un vislabāk saglabātais strādnieku ciemats Dienvideiropā.
Izstaigājam Krespi ielas, apskatam pili, baznīcu, kapsētu un arī skaistās un pamatīgi būvētās rūpnīcas ēkas. Izskatās, ka rūpnīcas ēkas tiek izmantotas arī vēl tagad.
No Krespi braucam uz ziemeļrietumiem uz Beladžio ciematu, kurš atrodas zemes ragā starp Komo (Como) ezera divām kājām (tā vismaz tas izskatās kartē).
Aizejam līdz pašam raga galam un tur lietū un vējā fotografējam viens otru uz ezera un lietus mākoņiem aizklāto kalnu fona (par šīm bildēm mūsu itāļu draugs Džordžo vēlāk teica – beautiful Italian weather).

Vēl bildes Vēl bildes

Piektā diena. Monte Gioco

Nelīst 🙂
Šodien kāpjam 1350m augstajā Giočo kalnā. Maršruts sākas vietā ar nosaukumu: San Pelegrino Terme kādus 20km uz ziemeļiem no Bergamo.
Auto noliekam Brembo upes krastā. Vispirms atrodam spraugu starp mājām, kur tikt prom no upes, tad dodamies augšup. Sākumā pa pilsētas ielām, tad pa līkloču ceļu, pēc tam pa takām, kuras “Beautiful Italian weather” ir pārveidojis par strautiem. Visur zied sniega rozes.
Pamazām debesis skaidrojas un pēc brīža jau spīd saule. Izdodas ieraudzīt arī varavīksni. Ejam caur Santa Kroče (Santa Croce) ciematu, kur baznīcā notiek dievkalpojums un visi dzied skanīgām itāļu balsīm. Kāpjam vispirms kalnā ar nosaukumu Kroče (Croce – itāliski krusts, kalna galā patiešām ir sevišķi liels un skaists krusts). Brīdi atpūšamies un tad dodamies tālāk uz Giočo. Pēc divarpus stundām lejup/augšup pa meža takām tur arī nokļūstam. Pēdējais posms ir jāiet pa kalna kori spēcīgā vējā. Bet skati gan no kores, gan arī no virsotnes ir lieliski.
Lejup ejot pēdējos kilometrus nākas iet pa ļoti stāvu, slapju, dubļainu, slidenu un akmeņainu taku. Liekas, ka tā nebeigsies nekad – ir jau krēsla, kad tiekam lejā.
Sameklējam San Pelegrino Terme kafejnīcu un atgūstam patērētās kalorijas, tad braucam uz Bergamo. Rīt no rīta lidojam mājās.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)