No rīta debesīs nav neviena mākonīša – būs skaista diena un visas iespējas turpināt ādas apdedzināšanu.
Braucam apmēram 30 km uz blakus ieleju – Agnelas pāreju. Agnelas pāreja ir 2740 m augstumā uz robežas starp Franciju un Itāliju. To ir ļoti iecienījuši riteņbraucēji, kuri var te sevi kārtīgi pamocīt minoties augšā un pēc tam biedēt citus briesmīgā ātrumā braucot lejā (tā gan viņi dara arī citās pārejās). Arī motociklistu te netrūkst.
Atpūšamies. Braucam uz ieleju skatīties Gillestru (Guillestre) un Vobana cietoksni Monvobanā (Mont-Vauban).
Gillestrā apskatām vecpilsētu (neliela, skaista, daudz smilšu pulksteņu).
Pēc tam dodamies nelielā (stundu garā) pārgājienā uz turpat netālu esošo pauguru ar nosaukumu Cukura maizīte (pain du sucre – pavisam cita cukurmaizīte, nekā kalns, kurā mēs kāpsim pēc divām dienām). No augšas ir labs skats uz Gillestru, Vobana cietoksni un Guilas aizu. Vobana cietoksnis ir turpat blakus Gillestrai uz klinšaina pakalna. Vienā puse cietoksni sargā Guilas aizas klinšu sienas, arī uz citām pusēm ir klintis. Piekļūt cietoksnim var pa šauru kalnu serpentīnu. Labi, ka cietoksnis vairs netiek aizstāvēts 🙂 .
Atstājam auto pie cietokšņa vārtiem (iebraukt drīkst tikai vietējie) un pāri paceļamajam tiltam dodamies iekšā. Cietokšņa izmēri ir grandiozi. Ilgi ejam gar mūri mēģinot apiet apkārt. Kad jau liekas, ka tas ir izdevies, atrodam otrus vārtus aiz kura ir vēl viens mūris un aiz tā vēl dažāda veida aizsargbūves. Mūru iekšpusē ir pilsēta ar vairākām ielām, vienā no tām vietējo amatnieku veikaliņi. Ir arī vairākas viesnīcas (ja kādam ir vēlme padzīvot cietoksnī un katru rītu un vakaru braukt cauri cietokšņa vārtiem pāri paceļamajam tiltam un tad pa stāvu serpentīnu).
Pastaiga pa cietoksni un saule, kura šodien nerimst karsēt ne mirkli, rada vēlmi atvēsināties, tāpēc braucam uz Serreponsona ezeru (Lac de Serre-Ponçon). To bijām noskatījuši svētā Miķeļa baznīcas dēļ, kura ir uzcelta uz nelielas saliņas. Līdz ezeram un baznīcai ir jābrauc 30km, lielākoties pa maģistrāli (arī pa tiltu pāri ezeram). Ezers ir skaists, pilns ar jahtām, pūķu dēļotājiem un citām izklaidēm. Baznīciņu arī atrodam, bet apskatīt varam tikai no tālienes – priekš aizpeldēšanas par tālu. Ūdens ezerā ir silts. Peldētāju maz.
Atpakaļceļā pirms Gillestras iebraucam vietā ar vilinošu nosaukumu – karstie avoti. Tur atrodam vairākus nelielus baseinus ar siltu ūdeni. Turpat atrodam arī avotu – no avota uz baseinu plūst ūdens straume. Ūdens ir brūns un veselīgs, tas ārstē visādas slimības (tā vismaz turpat blakus ir rakstīts 🙂 ).
Abries iebraucam neilgi pirms tumsas – pamatīgi atpūtušies.
Brauciena mērķis ir Pireneju vidus daļa – Aranas ieleja un Aigestortes nacionālais parks. Dzīvosim Viejā (Vielha) – Spānijas/Katalonijas pilsētā Pireneju ziemeļu nogāzē franču upes Garonas krastā.
Piektdiena, 2013. gada sestais septembris. Lidojam ar AirBaltic uz Barselonu. Lidojuma laikā varam no augšas apskatīt gan Alpus, gan Barselonu.
Barselonā ir +26 grādi. Paņemam autonomā baltu KIA Ceed. Braucam pa autostrādi uz Ljeidu (Lleida), tad pa mazāku ceļu uz Vieju (Vielha), kur nokļūstam apmēram trīs stundās. Drīz aiz Ljeidas sākas kalni, braucam cauri vairāk kā desmit tuneļiem. Pēdējais no tiem ir vairāk nekā piecu kilometrus garš, izbraucot caur to nokļūstam Aranas ielejā. Tā ir patiesi interesanta vieta – vienīgā Spānijai piederošā teritorija Pireneju ziemeļu nogāzē. Šeit ir Katalonijas ziemeļrietumu stūris un te runā spāniski, kataloniski un vēl divās valodās. Šeit sākas arī viena no Francijas lielākajām upēm – Garona. Līdz Viejas tuneļa atklāšanai Aranas ielejai nebija autosatiksmes ar pārējo Spāniju.
Iekārtojamies divstāvu apartamentā Garonas krastā ar lielu viesistabu un skatu uz kalniem. Vakarā staigājam pa Vieju.