Svētdienas rītā ar taksi braucam uz taciņas sākumu. Taciņa izrādās neliels kanjoniņš – ēnains un interesants.
Tālāk jātiek uz taciņas, kas ved uz Tarumae vulkānu. Līdz augšai gan nevar kāpt, jo šis pīpē un mazliet spļauj sērveidīgo. Mākoņi nāk un iet, brīžiem redzam vairāk, brīžiem neko. Un rododendru vietā te aug vaivariņi ( vai kkas līdzīgs). Lielu gabalu ejam ļoti smaržīgi.
Lejā kāpjamā taciņa ir pavisam kulturāla un vairāk apdzīvota. Beigās ar taksi atpakaļ uz Tomakomai.
Sestdienas rītā no Otaru caur Saporo pārceļamies uz Tomakomai. Ar takšiem gar Shikotsu ezeru braucam pakāpties Eniwa kalnā. Mežaina, akmeņa, brīžiem aizbirusi taciņa, bet virves vēl turas un noder arī. Vēlāk takas sākumā izlasu, ka šo taku ne visai kopj, un vispār – paši vainīgi, ka tur ejat un kāpjat (satikām gan arī vēl citus kāpējus). Garākais virvju posms ir ar norādītu virzienu – virves uzkāpšanai un virves nokāpšanai. Ik pa brīžam feini skati uz ezeru. Blakus ielejā kaut kas sērveidīgs burbuļo un kūp. Sajūtama arī sēra smaka.
Atpakaļceļš pa to pašu taciņu. Īsti viegli jau nebija. Gaidot takšus atpakaļceļam, paspējam arī salīt.
Atpakaļ braucam jau pa tumsiņu. Šoferis brīžiem brauc gandrīz slalomā- jāuzmanās no stirnām. Tās tur ir vairumā un dažkārt staigā arī pa ceļu.
Tālākais atpakaļceļš ir gar ezeru mēness un lukturīšu gaismā. Paspējam uz pēdējo vilcienu, pirms tam vēl iepērkam automātā ūdeņus, jo šī atkal ir īpaši darsta diena.
No Otaru ar divu vagonu vilcienu aizbraucam līdz Shioya, tad nākam atpakaļ. No rīta uzlīst mazliet stiprāk, to pārlaižam pie kādas garāžas durvīm, aizslēpušies aiz tenta, ko aizņemamies no baļķu kaudzes. Taciņas pa to laiku ir kļuvušas slapjākas, reizēm veidojas upītes. Nelielu takas gabalu nākas apiet pa ceļu, jo taka ir pavisam aizaugusi. Gājiens mazliet augšā – lejā pa mežu, izdodas nokāpt arī līdz jūrai.
Hokaido (Hokkaido) sala ir otrā lielākā un vistālāk ziemeļos esošā Japānas sala. Šeit nav tik karsts, kā Tokijā. Ziemā kalnu rajonos uzsnieg līdz 15m sniega (blakus salā esošā Aomori ir sniegotākā pilsēta pasaulē – gadā 8m sniega). Mūsu ceļojuma laikā (4. – 18. augusts) laiks bija patīkams (temperatūra 20+, pārsvarā saulains).
Lidojam caur Helsinkiem un Osaku uz Saporo. Ceļojam ar finalmente -grupā ir 9 cilvēki, ieskaitot grupas vadītāju Gati. Visi draudzīgi un vispār forši cilvēki.
Programmā Hokaido galvaspilsēta Saporo, dažas mazākas pilsētas (Otaru, Asahikawa, Yoichi, Hirafu), Yuni dārzi, kā arī pārgājieni (pārsvarā kalnos). Īsumā – nav domāta tiem, kuri vēlas laiski pagulēt pie baseina okeāna krastā.
Nākamajās lapās ir mazliet par pārgājieniem – arī bildes, video, maršruta kartes.
| Gar japāņu jūru |
| Eniwa virsotne |
| Tarumae virsotne |
| Gar veco dzelzceļu |
| Kurodake kalns |
| Asahidake virsotne |
| Yotei kalns |
Uz Chiiwa aizu kāds gabaliņš ir jābrauc, tāpēc iet sākam pavēlu. Pa mežu gar upīti pamazām rušinām uz augšu. Pa ceļam ir palielas klintis. Krustcelēs grupas saprātīgākā daļa izlemj doties lejā, pārējie turpina kāpt kalnā ~ 900m. Uz nākošo vairs nepaspējam. Kāpjam lejā pa citu ceļu, tomēr tumsa mūs noķer vēl mežā, un lejā iešana kļūst arvien lēnāka. Pa laikam vēl cīnāmies ar dēlēm, kas kaut kā pamanās piesūkties.
Tālākais atpakaļceļš ir gar ezeru mēness un lukturīšu gaismā. Paspējam uz pēdējo vilcienu, pirms tam vēl iepērkam automātā ūdeņus, jo šī atkal ir īpaši darsta diena.