Mūsu ceļojuma mērķis ir piedalīšanās 30km nūjošanā Parīzē pasākuma Ecotrail (http://www.traildeparis.com/) ietvaros. Te tiek organizētas vairākas skriešanas (tai skaitā 80km) un nūjošanas disciplīnas. Pieteikušies apmēram 8000 dalībnieki, no kuriem ap 800 ārzemnieku.
Ko tur liegties, izmantosim to, ka esam Parīzē, arī lai vienkārši pastaigātu un apskatītu pilsētu.
Bildes
Pirmā diena. Trokadero, Triumfa arka, Les Invalides
2012.g. 23. martā lidojam ar Ryanair uz Briseli (Šarleruā). Nakti pavadam Etap hotelī un no rīta ar taksi braucam uz Briseles dzelzceļa staciju. Tas nemaksā daudz dārgāk nekā braukt ar taksi atpakaļ uz lidostu un pēc tam uz Briseli ar autobusu. Tālāk braucam ar vilcienu uz Parīzi (Gare Nord – braucam mazāk nekā pusotru stundu). No Gare Nord jau ar metro uz savu viesnīcu Hotel de l’Avre (pusstundas gājiena attālumā no Eifeļa torņa).
Atstājam viesnīcā somas un dodamies pastaigā. Pa Grenelle bulvāri uz Sēnu, tad gar Sēnas otru krastu uz Trokadero dārzu. Laiks ir silts un saulains. Eifeļa platformas pilnas ar cilvēkiem. Arī citur nemaz neizskatās kā darbdienā marta beigās. Laikam darbā nevienam nav jābūt 🙂
No Trokadero dārza terases ir skaists skats uz Sēnas pretējo krastu un Eifeļa torni. Tas nekas, ka pret sauli – varbūt jāatnāk šeit vakarā arī.
No Trokadero ejam uz Šarla de Gola laukumu apskatīt Triumfa arku. Pie Triumfa arkas var tikt tikai pa pazemes pāreju, jo ap to ir nepārtraukta automašīnu straume. Uzkājam arī augšā. Jākāpj diezgan ilgi (arkas augstums ir 108m) pa spirālveida kāpnēm. No augšas toties skats ir tā vērts. Divpadsmit avēnijas, kuras kā stari iet uz visām debess pusēm, Eifelis, Monmartra ar Svētās sirds (Sacre-Coeur) baznīcu, Defansa rajons, pilis, parki. Virs Andrē Citroena parka karājas liels balons.
Nokāpuši lejā vēl apskatām Triumfa arku, apstaigājot to no apakšas. Tad dodamies pastaigā pa laukiem – Elizejas :-). Spraucoties cauri citiem staigātājiem noejam kādu pusi no Elizejas lauku garuma līdz Chateau Grand (Lielā pils). Tad nogriežamies pa labi uz Sēnas pusi un pāri zeltā mirdzošajam Aleksandra III tiltam dodamies uz Les Invalides un tālāk uz savu viesnīcu.
[nggallery id=81]
Vēl bildes
Otrā diena. Senklū
Braucam skatīties starta vietu. Pēc apraksta tai ir jābūt pie Sevras muzeja – netālu no Sevras tilta Sēnas krastā. Uz Sevras tiltu (Pont de Sevres) braucam ar metro uz tāda paša nosaukuma pieturu. Iznākam virzemē – saule
spīd, forzīcijas, magnolijas un citi brīnumi zied. Mūsu priekšā Sēna un tai pāri zaļš pakalns – Senklū (Saint-Cloud) parks.
Ejam gar Sēnu un jau pēc pārsimt metriem atrodam ēku, kur tiek dalīti numuri šodienas pasākumam – 18km pāru skējienam. Te viss jau notiek. Pa parka celiņiem šurpu turpu skrien skrējēji gan ar, gan bez numuriem. Citi brauc ar velosipēdiem. Turpat blakus ir vesela rinda lielu laivu māju, no
kurienes tiek vilktas ārā jahtas un nogādātas Sēnā. Rosība patiesi apskaužama. Mēs jūtamies nedaudz tā kā slaisti. Lēni dodamies pa parka celiņiem uz augšu uz terasi. No turienes esot skaists skats pāri Sēnai uz Parīzi. Izrādās – tiešām ir. Uz terases soliņa spēcīgajā Parīzes pavasara saulē sēžam kādu brīdi un apskatām jau pazīstamos Parīzes objektus (Eifelis, Monparnasas tornis, Defansa rajons) no vēl viena skatu punkta.
Tālāk dodamies pa Senklū parka celiņiem kalnup uz nākamo terasi (no tās arī skatam nav ne vainas). Pa ceļam vērojam daudzos skrējējus – gan sacensību dalībniekus ar violetas krāsas numuriem, gan arī vienkāršus brīvdienu skrējējus. Tie ir dažāda vecuma un fiziskās kondīcijas cilvēki. Var redzēt, ka daudziem ir grūti. Bet var arī redzēt, ka viņiem patīk.
Dodamies atpakaļ uz metro
un braucam uz Trokadero. No turienes ejam uz Eifeli skatīties finišu. Finišs ir pie paša Eifeļa torņa Sēnas krastā. Finišētājus sagaida dāma un novicina katram gar vēderu pīkstināmo aparātu. Pēc finiša skrējēji saņem skrējiena krekliņu un dodas ēst lielā teltī, kurā ir pilnīgi
neizturams karstums. Paskatāmies kādu brīdi kā skrējēji finišē un tad dodamies uz viesnīcu. Jāgatavojas rītdienai.
[nggallery id=75]
Vēl bildes
Trešā diena. Nūjojam Parīzē
Kāds bija izdomājis rīkot pasākumu tieši pēc īsās nakts. Cerams, ka tas nebija tīšām 🙂 Mums nebija neviena pulksteņa un iepriekšējā vakarā nācās domāt par to, kā uzlikt modinātāju mobilajā (vai viņš pats zinās, ka pārejam uz vasaras laiku) un kā no rīta uzzināsim, cik ir pareizs laiks.
Ceļamies puspiecos. Paēdam viesnīcas numurā putriņas, sakārtojamies un dodamies ceļā. Jau pa zināmu maršrutu. Kad iznākam virszemē Pont de Sevres metro pieturā, ir melna nakts. Ienāk prātā, ka būtu noderējis lukturītis. Īpaši silts arī nav, no Sēnas pūš vēss vējš.
Sameklējam ēku, kur iepriekšējā dienā redzējām organizatorus, bet tur neviena nūjotājiem piederīga persona nav ieraugāma. Ejam izpētīt apkārtni un drīz ieraugam Mišelu – vienu no pasākuma organizatoriem. Fū – tātad viss ir kārtībā 🙂
Pļaviņā tiek uzrīkota neliela telts un sākas numuru dalīšana. Kamēr tiek dalīti nummuri, jau ir kļuvis gaišs. Pirmais starts ir mūsējais – mums stāda priekšā trīs instruktorus, kuri palīdzēs nenomaldīties trasē. Drīz dodamies ceļā (mūsu distancē ir kādi 50 nūjotāji). Sekojam pirmajam instruktoram – sirmam kungam, kurš pārvietojas itkā bez sevišķas piepūles, bet straujā tempā. Trase drīz sāk iet uz augšu kalnā, tad lejā, tad atkal augšā un tā tas turpinās līdz pat finišam. Mūsu sirmais instruktors kalnā kāpjot gaitu nepalēnina, bet lejā tipina maziem solīšiem (un arī ļoti ātrā tempā). Pēc noieta kilometra viņš pēkšņi apstājas – ir jānoģērbj liekie apģērba gabali. Tad īsi pasaka kaut ko franciski un strauji metas tālāk. Atpūtas
vietas mums trasē ir vēl vairākas (kādas 2-3) – ir jāpagaida pārējie, lai nenomaldās.
Pirmo pusi trases mēs ejam pa meža takām (to gan nebijām gaidījuši – domājām, ka būs parki ar asfalta celiņiem utml.). Tikai trases pēdējais gabals ir pa Parīzes ielām – jo finišs ir pašā centrā pie Eifeļa torņa. Pirms paša finiša trase iet pa ļoti šauru un garu Sēnas salu. Pēc tam jau finišs arī klāt. Patiesībā nekāda finiša nav – trakā nešanās beidzas ar iestāšanos rindā pie milzīgas telts. Tur vispirms dabūjam pasākuma t-kreklus, pēc tam pusdienas (ieskaitot vīnu,
kafiju un torti). Ir divi pēcpusdienā – silta un saulaina diena.
[nggallery id=76]
Vēl bildes 
Ceturtā diena. Vinsennas pils un mežs, Monparnasas tornis
Vinsennas pils (Chateau de Vincennes) un mežs atrodas Parīzes austrumos. Turp mūs aizved metro pirmās līnijas vilciens. Te visās pieturās gar perona malu ir stikla sienas ar automātiskām stikla durvīm. Durvis atveras (un aizveras) reizē ar metro vilciena durvīm. Braucam līdz galam – pietura ir tieši pie pils ziemeļu torņa (Tour de Village jeb ciemata tornis). Kopā ar franču pamatskolnieku klasi esam starp pirmajiem apmeklētājiem (pili atver desmitos). Pils kompleksa izmēri ir iespaidīgi – milzīgs pagalms, ar daudzām dažādos gadsimtos (sākot ar 14-o) celtām ēkām. Visiespaidīgākais tomēr ir kompleksa rietumos esošais cietoksnis (Donjon) – vienīgā kopš viduslaikiem saglabājusies Francijas karaļu rezidence. Izstaigājam vairākos stāvos esošās telpas (karaļa guļamistabu, garderobi, kapellu u.c.), uzkāpjam uz mazā torņa esošajā terasē. Diemžēl uz lielā torņa tūristus laiž tikai pāris reizes mēnesī arī iepriekšēju pieteikšanos.
Nākas tikai iztēloties, kādi skati mums tiek laupīti 🙁
Iespaidīga ir arī Francijas karaļa Kārļa V celtā lielā kapella (Saint Chapel) un arī Tour de Village.
Turpinājumā dodamies apskatīt pilij blakus esošo botānisko dārzu Parc Floral (Ziedu
parks), pēc tam dodamies uz vienu no Vinsennas meža teritorijā esošajiem ezeriem – Daumesnila ezeru. Uz ezera divām salām var tikt pa vienīgo tiltu ezera tālākajā galā. Tuvākajā galā nogurušos piedāvā pārvest ar laivu – par nelielu samaksu, protams. Apstaigājam abas salas – tur parīzieši atpūšas guļot zālītē pie ezera (starp zosīm) vai arī staigājot pa parka celiņiem. Citi atpūšas aktīvi – skrienot. Uz tālākās salas gulbis uz zemes ir iekārtojis ligzdu – tā ir norobežota no atpūtniekiem ar sarkanu lentu – lai cits citu netraucē. Turpar blakus priedes zarā uzturas pāvu pāris. Visapkārt zied magnolijas, kamēlijas un citi ne mazāk krāšņi augi. Skaisti.
Blakus ezeram esošā zooloģiskā dārza vienā stūrī atrodas Grand Rocher (Lielā klints) – 65m augsta mākslīga klints, kuru apdzīvo kazas. Vienam otram Latvijas pauguru veidotājam te būtu kur iedvesmu smelties.
Jau diezgan noguruši (bet nepakļāvušies vilinājumam izmantot laivu), dodamies uz metro un braucam uz Monparnasas torni. Tur iekļūstam jau citā pasaulē – skaļas tūristu grupas, pazīstama valoda, steiga. Tomēr, uzbraucot ar superātro liftu apmēram 200m augstajā tornī un izejot uz jumta terases, visa kņada aiziet otrā plānā. Laiks ir lielisks un redzamība arī. Skatāmies Parīzes panorāmu – meklējam pazīstamas vietas gan dabā, gan arī uz terases izvietotajos panorāmas galdos. Mēģinam saprast, kur iepriekšējā dienā nūjojām. Atrodam Vinsennas pili, mežu un Grand Rocher. Tie liekas tik tuvu (ar metro braucot tā nelikās) un Lielā klints ir tiešām iespaidīga.
Pēc apskates dodamies uz viesnīcu, kurai jābūt tepat blakus. Uz zemes tomēr attālumi izrādās citādi – tepat blakus izrādās gandrīz 4km. Pa ceļam vēl paēdam restorānā Les Comediants Monparnasa bulvārī. Esam vienīgie apmeklētāji.
[nggallery id=77]
Vēl bildes
Piektā diena. Sitē sala, Marē kvartāls
Apmēram 200 gadus pirms Kristus salu atklāja un uz dzīvi šeit apmetās parizi cilts zvejnieki. Vairāk nekā 500 gadus šo vietu sauca par Lutētiju un tikai 360. gadā romieši to pārdēvēja vietējās cilts vārdā par Parīzi. Salu mūsdienās sauc par Sitē salu (Ile de la Cite), te ir pats Parīzes centrs. Šeit atrodas arī Parīzes dievmātes katedrāle (Notre-Dame), no kuras, starp citu, tiek mērīti attālumi uz citām Francijas pilsētām. Mūsu plāns ir apskatīt šo un arī otru – Svētā Luija salu (Ile de Saint Louis).
Aizbraucam ar metro līdz Jaunā tilta (Pont Neuf) pieturai un pa šo tiltu (lai nemaldina nosaukums – tas ir visvecākais Parīzes tilts) nokļūstam Sitē salā. Vēsture te ir visapkārt. Netālu no vietas, kur sākam salas apskati, ir Dolfina laukums.1314 gadā šeit karalis Filips Taisnīgais uz sārta lika sadedzināt templiešu ordeņa virsmestru Žaku de Molē. Taisnīgais uz to noskatījās pa savas pils logu. Turpat blakus ir Konsjeržerija – šeit franču revolūcijas laikā giljotinēšanu gaidīja gan franču aristokrāti, gan pēc tam arī paši revolūcijas vadoņi Dantons, Robespjērs un citi.
Parīzes dievmātes katedrāle atrodas salas otrā galā. Laukums pie katedrāles ir tūristu pilns (jāatceras, ka ir darba diena un līdz tūrisma sezonai vēl tālu). Izstāvam rindu lai tiktu katedrālē. Katedrāle atstāj satriecošu iespaidu vispirms jau ar savu milzīgumu un majestātiskumu. Nevilšus uzmācas domas par cilvēka niecīgumu utml. Apstaigājam katedrāli no ārpuses un tad dodamies apskatīt blakus esošo Svētā Luija salu. Tā ir nedaudz mazāka, daudz mazāk tūristiem zināma, bet arī apmeklējuma vērta.
Pēc otras salas apskates dodamies pa Luija Filipa tiltu pāri Sēnai uz Marē kvartālu (Le
Marais). Marē kvartālā atrodas Parīzes vecākais laukums – Place des Vosges. Apskatām gan Vozges laukumu, gan arī Paula un Luija (St-Paul-St-Louis) baznīcu.
Atgriežamies pie Parīzes dievmātes katedrāles, izstāvam rindu un kāpjam pa spirālveida kāpnēm uz augšu. Vispirms varam apskatīt Parīzi (un katedrāli) apmēram no pusaugstuma, tad pa līdzīgam kāpnēm uzkāpjam ziemeļu tornī. Joprojām ir saulains laiks un varam ieraudzīt Svētās sirds baznīcu, Eifeļa torni, Odeonu, Triumfa arku, Les Invalides utml no cita skatupunkta, nekā vakar no Monparnasas torņa (vai pirms tam no Triumfa arkas).
Nokāpuši lejā vēl aizstaigājam un apskatām Sorbonnas universitātes galveno ēku, tad braucam uz viesnīcu.
[nggallery id=78]
Vēl bildes
Sestā diena. Konkordijas laukums, Latīņu kvartāls
Sākam ar Magdalēnas (Madeleine) baznīcas apskati. Tā no ārpuses nemaz baznīcu neatgādina. Ir sākta celt pirms franču revolūcijas, revolūcijas laikā celtniecība ir apsīkusi. Napoleons izdevis pavēli par to, ka šeit ir jāceļ piemineklis viņa armiju triumfam. Pēc Krievijas kampaņas izgāšanās tomēr pārdomājis, ka ir jāatgriežas pie sākotnējās ieceres celt baznīcu. No ārpuses Magdalēnas baznīca neatgādina tipisku baznīcu – bet kolonādi ar milzīgām kolonām. Kolonas ir arī baznīcas iekšienē. Saules gaisma baznīcā iespīd tikai pa trim apaļiem logiem griestos – citu logu šeit nav. Sienas ir tumšas, ļoti daudz izmantota zelta krāsa, kas telpai piešķir siltumu.
Turpinājumā dodamies uz blakus esošo Konkordijas laukumu, Tad caur Tileriju dārzu un gar Luvru nokļūstam Sēnas pretējā krastā Latīņu kvartālā. Šeit ir gan Sorbonnas univeritāte, Panteons un vairākas skaistas baznīcas, gan arī šauras ieliņas ar ēstuvēm un veikaliņiem.
Nedaudz atpūtušies viesnīca ejam ar kājām no viesnīcas uz Eifeļa torņa pusi, tad pāri Sēnai uz Trokadero dārzu. Gaidot tumsu vērojam šeit strūklakas. To te ir daudz, tiek ieslēgtas te vienas, te citas. Centrālā strūklaku grupa nedaudz atgādina vairākas viena aiz otras novietotas krievu raķešu iekārtas katjuša. Kad tās sāk darboties, ūdens strūklas tiek izšautas kādu simt metru attālumā. Kamēr skatāmies strūklakas, Eifeļa tornis jau ir izgaismots. Bet tad vienu brīdi tas sāk mirguļot. Visā torņa augstumā un platumā it kā uzmirdz simtiem zibspuldžu.
Aizstaigājam līdz Triumfa arkai. Diemžēl augšā nevienu nelaiž. Skats no arkas apakšas arī ir labs diezgan gan uz Konkordijas laukuma pusi, gan arī uz otru – Defansa rajonu ar tā lielo arku.
Uz viesnīcu braucam ar sestās līnijas metro. Vilciens pirms Sēnas iznāk virszemē, pa tiltu tiek pāri Sēnai un tālāk brauc pa estakādi virs Le Grenelle bulvāra. Braucot pāri Sēnai vēlreiz varam skatīt izgaismoto Eifeļa torni.
[nggallery id=79]
Septītā diena. Perlašēza kapsēta
Mūsu plāns ir apskatīt dažas interesantas vietas netālu no Perlašēzas kapsētas un tad arī pašu kapsētu. Braucam ar metro līdz Porte de Bagnolet pieturai. Tur uz neliela paugura ir saglabājušas pāris ieliņas ar vecām divstāvu dzīvojamām mājām. Acīmredzot kādreiz te ir bijis ciemats, kuru pamazām Parīze ir apņēmusi no visām pusēm.
Apskatījuši “ciematu”, dodamies tālāk uz Perlašēzas pusi. Kapsētā ieejam pa Porte de la Reunion vārtiem no dienvidaustrumiem. Mūs sagaida augsts mūris ar metāla dzelkšņiem augšā. Izejot cauri vārtiem, nokļūstam mirušo pilsētā ar bruģētām ielām (ar nosaukumiem). Kapsēta ir sadalīta kvartālos un katrā kvartālā cieši viena pie otras ir kapavietas. Tās ir vidažādākās – sākot no milzīgām kapličām ar ornamentiem, durvīm ar metāla kalumiem un logiem līdz pavisam vienkāršām akmens plāksnēm.
Ar kartes palīdzību meklējam Edītes Piafas kapu. Staigājam tam apkārt un beidzot atrodam pie pašas kapsētas ielas. Piemiņas vieta ir ļoti vienkārša. Vienlaikus ar mums te ir atnākuši vēl kādi 5-6 cilvēki – Edīte Piafa joprojām nav aizmirsta. Apskatam vēl vairāku slavenu cilvēku piemiņas vietas. Tai skaitā maršala Neja, Oskara Vailda, Onorē de Balzaka un Džima Morisona (kas ir tūristu visiecienītākā Perlašēzas kapsētas piemiņas vieta).
Ar šo mūžības pieskārienu noslēdzam savu Parīzes apmeklējumu. Vēl pa ceļam uz viesnīcu apmeklējam Bastīlijas laukumu un blakus esošo Quai de la Rapee (Rapē doks – tas gan vairāk izskatās pēc skaista, ziedu ieskauta kanāla) kā arī turpat pāri Sēnai esošo botānisko dārzu (Jardin des Plantes). No viesnīcas tālāk jau dodamies uz Gare Nord staciju (pa ceļam metro izbaudam Parīzi sastrēgumstundā – trešajā vilcienā iespiesties tomēr izdodas). Tālāk ar vilcienu uz Briseli, no turienes ar citu uz Šarleruā un ar taksi uz lidostu. Lidostā esam ap pusnakti. Pēc nedaudz vairāk kā sešām stundām ir reiss uz Rīgu.
[nggallery id=80]
Vēl bildes