Apkārt ir balta ziema. Ejam kalnā pa Noras un Jāņa ieteikto maršrutu turpat no Mansauras.
Pa slapjajā sniegā auto iebrauktajām pēdām nokļūstam pie Mansauras kapellas. Tā ir ieguvusi savu vārdu no blakus esošās Mansauras pļavas. Mansauras viesu mājas pirmais īpašnieks nosaukumu paņēma laikā, kad vecā Mansauras kapella bija iznīkusi, bet jaunā vēl nebija uzbūvēta. Kapella ir maziņa – pietiek vietas diviem cilvēkiem.
Koki ir piesniguši un vairākās vietās sakrituši pāri ceļam. Neliels džips mums pabrauc garām un pēc brīža atpakaļgaitā brauc atpakaļ – priekšā ceļš nav izbraucams.
Augstāk ejot sniegs pamazām kļūst biezāks. Drīz auto iebrauktās pēdas beidzas un mēs brienam pa sniegu līdz ceļiem. Visapkārt ir skaista balta ziema, bet pēc tam, kad kādu stundu esam briduši, nokļūstam līdz vietai, kur tālāk ir jāiet pa kalnu taku. Taka sniegā ir pilnīgi pazudusi, nākas iet pa savām pēdām atpakaļ.
Lejā kāpjot atrodam to pašu džipu iestigušu uz stāvā piesnigušā ceļa. Braucējs cītīgi rok sniegu, bet laukā tiek tikai ar manu palīdzību. Atgriezušies Mansaurā labprāt izmantojam žāvētavas pakalpojumus.