Braukt uz Baironu izdomājām pēdējā brīdī – pāris nedēļas pirms pasākuma. Bijām jau samierinājušies, ka nebrauksim – darba daudz, naudas maz utjpr. Visu savā vietā nolika glāze vīna un Donavas ielejas fotogrāfijas sestdienas vakarā.

Brauciena bildes ir šeit Bildes

Pirmā diena. Donava, Zigmaringena

Lidojam uz Cīrihi un no Cīrihes lidostas braucam uz Frīdingenu pie Donavas. Robežu ar Vāciju šķērsojam trīs reizes – tā ir vēl līkumotāka, nekā šoseja. Uz robežas ir gan robežsargi, gan muitnieki – šeit tomēr ir Eiropas Savienības robeža. Automašīnas lēnām brauc viena aiz otras un uz robežas piestāj. Kad pienāk mūsu kārta, robežsargu meitene bargi pamāj un varam doties tālāk.

Ievācamies viesnīcā un braucam skatīties Zigmaringenas pili. Jābrauc apmēram 30km. Sākumā pa serpentīnu pāri uzkalnam, tālāk gar upi – pa labi ir Donava (tā šeit ir apmēram Gaujas lielumā), pa kreisi stāvas klintis. Koku lapas jau rudens krāsās. Kādā pļaviņā Ilze ierauga mežacūku.

Zigmaringenas pils ir Donavas krastā paugura galā, izskatās iespaidīgi. Vecpilsēta ir ļoti jauka – ar visiem atribūtiem (šauras gājēju ieliņas, mājas ar raksturīgiem ornamentiem uz sienām – itkā koka režģis). Vispār šeit ir forši.

Pa ceļam vairākas reizes apstājamies lai apskatītu skaistās klintis un arī Baironas klosteri (no attāluma pagaidām). Pēdējā pieturvietā kādus 2km pirms Frīdingenas apstājamies pie viesu mājas. Tur atrodam taku uz skatu punktu. No augstas klints var redzēt Donavas ieleju un Baironas klosteri.

Frīdingenā vēl pastaigājam pa centru. Jau ir tumšs, bet ir skaidrs, ka te nemaz nav sliktāk, kā Zigmaringenā 🙂

[nggallery id=163]

Vēl bildes

Otrā diena. Bairona

No rīta dodamies nelielā pastaigā apskatīties Frīdingenu dienas gaismā. Ejam gar baznīcu un rātsnamu uz Donavas pusi, tad pa gājēju tiltu pārejam uz otrā pusē, kur atrodam nelielu katoļu baznīciņu kalna nogāzē. Iekšā var tikt pa durvīm augšējā galā, pa tām nokļūstam baznīciņas lielākajā balkonā. Griesti ar skaistiem gleznojumiem ir turpat virs galvas (ar roku var aizsniegt). Altāris un baznīcas centrālā daļa ir lejā. Esam te vieni paši.

Atpakaļ uz viesnīcu ejam gar Donavu pa apmēram metru augstu zemes uzbērumu. Upe plūst spēcīgā straumē arī tagad – oktobra vidū. Palu laikā uzbērums noteikti ir noderīgs.

Viesnīcā satiekam vācieti, kurš arī piedalās nūjošanas čempionātā. Atklājam viņam, ka mēs tomēr neesam šveicieši (kaut gan auto ir Šveices numurs).

Braucam uz Baironu apskatīties benediktīniešu klosteri (tuvāk, nekā iepriekšējā dienā). <info par klosteri> Tūristiem ir ļauts apskatīt tikai klostera ēkā iekārtoto muzeju. Arī tur lielākā daļa apmeklētāju ir mūki un mūķenes. Daudz mūku un mūķeņu ir arī uz ielām, arī mūķene-nūjotāja.

Apskatījuši klosteri braucam uz sacensību starta vietu pie Hausen im Tal. Pa ceļam augšā uz klintīm ieraugam pili un barjeras, kādas parasti ir skatu laukumiem. Izdomājam, ka no turienes varētu būt labs skats. Braucam augšā pa šauru, līkumotu meža ceļu. Augšā ir privātīpašums un briežu dārzs. Atrodam tomēr maliņā nedaudz nolaistu taku ar satrunējušām kāpnēm uz skatu punktu. Skatam gan nav ne vainas 🙂

Uz starta vietu ir jābrauc pa akmens tiltu pāri Donavai. Iegūstam dalībnieku pakas un sasveicinamies ar paziņām – Karīnu, Mihaelu, Ralfu, visu Komo komandu no Itālijas, vēl dažiem, kurus pazīstam no iepriekšējā sacensībām Rodingā un Blaiburgā.

[nggallery id=164]

Vēl bildes

Trešā diena. Sacensības

Starta vietā mūs sagaida Karīna – Baironas mērs grib nofotografēties kopā ar viesiem no tālās Latvijas. Aprunājamies ar pasākuma vadītāju – viņš jau zina, ka Salaspils no Baironas ir vairāk nekā 2000km (Google kartē apskatījies).
Drīz ierodas mērs – džinsos un krosenēs ģērbies enerģisks un patīkams jauns cilvēks (droši vien jaunāks par lielāko daļu no sacensību dalībniekiem). Nofotografējamies un dodamies gatavoties startam. Mērs un viņa kundze kā īsti saimnieki ir ar sacensību dalībniekiem līdz pat pasākuma beigām. Mērs ir klāt visur – gan palīdz aizvākt kastes ar tukšajām pudelēm, gan apsveic dalībniekus un apbalvošanas ceremonijā izsniedz diplomus. Beigās vēl noslēdz pasākumu ar aizrautīgu runu un divām anekdotēm – tās, diemžēl nesaprotam, bet vācieši ir sajūsmā. Veicas Baironiešiem ar mēru.

Kamēr mēs te grozāmies un briestam, autostāvvietā ir sagatavots starta koridors un vārti. Dalībniekiem nolasa sacensību reglamentu un tos iepazīstina ar tiesnešu komandu – 22 tiesneši tiek nostādīti rindā blakus finiša vārtiem (droši vien iebiedēšanai 🙂 ).
Ātrākie un ambiciozākie iekārtojas starta koridora pirmajās rindās, aiz viņiem pārējie. Es nostājos kaut kur beigās, Ilze ar Helēnu no Komo pāris rindas man priekšā. Laiks ir lielisks – spīd saule un ir ap 20 grādiem. Solītais vējš ir kaut kur aizkavējies.
Pēdējās sekundes pirms starta visi skaita korī un tieši vienos visi metas uz priekšu. Sākumā ir diezgan drūzmaini – ejam kādus pārdesmit metrus pa asfaltu, tad pa pļavu kāpjam augšā kalnā. Tur trase nogriežas pa kreisi un tālāk iet pa mežu horizontāli, tad nedaudz uz leju, tur kādus 100m pa asfaltu (šis posms tiek izmantots arī atpakalceļā), pēc tam nāk ļoti garš kāpiens uz augšu, tad jāgriežas atpakaļ un ļoti strauji jātiek lejā un ārā no meža. Tur ir dzeršanas punkts, tālāk trase iet galvenokārt pa pļavu (pa asfaltētu celiņu) gar Donavas krastu, tad ir apļa beigas blakus finiša vārtiem ar otru dzeršanas punktu (izvēle – ūdens vai ar minerālūdeni atšķaidīta ābolu sula).

Pirmajā aplī redzu Ilzi gabalu priekšā, abi divi cenšamies tikt ārā no bara. Apdzīt ir grūti, jo taka iet pa šauru “terasi”. Vienīgais reālais variants ir iekārtoties kādam aizmugurē, sagaidīt, kad takas mala ir kaut cik ejama un tad strauji apdzīt pa malu. Tā pamazām izdodas daļu no konkurentiem atstāt aiz muguras. Ātrākie, savukārt, ir atrāvušies, tāpēc otrajā aplī jau iešana ir daudz brīvāka.
Otrajā un trešajā aplī stāvais kāpiens apļa sākumā padodas ar grūtībām. Garajā kāpienā sākumā neforsēju, bet augšējā galā izdodas atkal kādus konkurentus apsteigt. Toties lejup ejot un apakšā uz asfalta celiņa es atkal daļu no iegūtā zaudēju. Ceturtajā aplī man atveras rezerves un apļa otrajā pusē apdzenu gan Vladimiro no Komo komandas (Vladimiro Rodingā bija ātrāks par mani), gan arī Ralfu. Finišā esmu 37. vietā ar laiku 2:39:26. Ilzei ir 29. vieta kopvērtējumā ar laiku 2:37:03. Viņa ir piektā sievietēm, bet ārzemnieču konkurencē ir pirmā!

Pēc atsildīšanās un dušas ejam uz telti paēst un gaidīt noslēguma ceremoniju.
Īsakajās distancēs apbalvo pirmās trīs vietas kopvērtējumā. Pusmaratonā – kopvērtējumā un pa vecuma grupām. Līdzīgi kā Rodingā vislielākās ovācijas izpelnās kungi virs septiņdesmit pieci. Visvecākajam ir virs 80. Tas ir liela auguma atlētisks vīrs, viņam par godu tiek atskaņota Vācijas himna, tās laikā viņš dzied un izstieptā rokā vicina karogu.
Pēc tam ir apbalvošana komandām (MiKa sports protams pirmie gan vīriešiem, gan sievietēm), un tad arī mēs ar Ilzi tiekam uz skatuves – Ilzei pirmā un man trešā vieta ārzemnieku konkurencē. Mums arī kā tālāk braukušajiem dalībniekiem pasniedz speciālo grozu ar vietējām delikatesēm. Pēc tam uz skatuves sauc jaunākos dalībniekus – zēnu un meiteni ap desmit gadiem. Tie apsēžas uz pirmās vietas paaugstinājuma. Tad izsauc vacāko – (to pašu kungu), kurš apsēžas starp jaunākajiem. Atkal ovācijas.

Pasākums noslēdzas ar Baironas mēra runu, to arī publika uzņem ar sajūsmu.
Atvadamies no draugiem un paziņām, sarunājam, ka varbūt tiekamies nākamgad Rodingā. Itāļu draugi varbūt būtu gatavi braukt uz Latviju.

[nggallery id=165]

Vēl bildes  

Ceturtā diena

Braucam uz Cīrihi un lidojam uz Rīgu.