Category: Pārgājieni

Laiks joprojām ir saulains. No Djupivoguras līdz mūsu šodienas galamērķim Egilstadirai ir apmēram 250km, nedaudz mazāk, nekā mūsu vakardienas brauciens. Sākumā braucam gar okeānu uz 18km attālumā esošo Sveinsstekksfosa ūdenskritumu Berufjorsura fjorda krastā. Ūdenskritumu var redzēt jau no šosejas. Gar upi rāpjoties uz augšu atrodam vēl dažus mazākus ūdenskritumiņus.

Apbraucam Berufjorsura fjordu un turpinam gar okeāna krastu braukt uz Breiddalsviku. Breiddalsvikas pilsēta atrodas līča krastā, steidzīgie var ietaupīt laiku, dodoties pāri līcim pa tiltu. Izvēlamies tomēr braukt līcim apkārt pa grants ceļu. Fjorda galā pļavā vientulīga stāv skaista balta baznīca.

Skaftafela nacionālais parks atrodas netālu no jūras Eiropas lielākā ledāja Vatnajokula dienvidrietumu stūrī. Ledājs ir tepat blakus, bet mēs ejam kalnā apskatīt Svartifosa ūdenskritumu, ūdens te krīt no bazalta kolonu veidotas sienas.

Atgriežamies no Svartifosa tūristu informācijas centrā un ejam uz otru pusi pa taku, kas ved uz vienu no ledāja mēlēm (jeb pirkstiem, kā tos sauc islandieši). Jāiet apmēram 2 km un tuvojoties ledājam kļūst aukstāks. Līdz pašam ledājam tikt nevar, jo tā priekšā ir neliels ezeriņš. Tomēr ledājs izskatās milzīgs un skaists arī pāri tam.

Uz Seljalandsfosu (foss islandiešu valodā nozīmē ūdenskritums) braucam pa milzīgu līdzenumu, kas beidzas ar stāvu klinšu sienu. No klintīm gāžas lejā ūdens straume – Seljalandsfoss. Ūdenskritumu var apskatīt no visām pusēm, arī palīst apakšā.

Pietiekoši izmirkuši Seljalandsfosā dodamies gar klints sienu uz ziemeļu pusi. Pēc puskilometra gājiena tur atrodam mazāku bet arī skaistu ūdenskritumu – Gljufrabui.

Saulains laiks. Saimniece iesaka nedaudz citu maršrutu, nekā bijām plānojuši. Tas izrādās patiešām labs – pa kalnu ceļu ar skaistiem skatiem.

Pašā ceļa sākumā paliekam bez navigācijas – navigācijas lietotne sygic pēkšņi izliekas, ka tai nav nevienas kartes un, ka ir pilnīgi noteikti vajadzīgs internets. Nākas izmantot aizvēsturisku rīku – papīra karti.

Esam vispopulārākajā Islandes maršrutā, tūrisma sezonas vidū, laiks ir lielisks. Brīnumi nenotiek – mēs nepavisam neesam vienīgie, kuri grib to visu izbaudīt.

Noliekam auto netālu no koncertzāles jūras krastā un dodamies uz veco ostu.

Tur mūs gaida visdažādākās  vaļu skatīšanas ekskursiju reklāmas. Kantoru ir daudz – piedāvā dažādus braucienus jūrā ar vaļu skatīšanos un arī stundas braucienu skatīties atlantijas tuklīšus (puffins). Izvēlamies tuklīšus (maksā ap €60).

Sağērbjam mugurā trīs jakas un dodamies uz augšējā klāja pašu priekšgalu. Auksts ir ar visām trim jakām. Ekskursijas vadītājs spānis Rodrigo neiesaka krist pāri bortam, jo ūdens ir ap 8 grādu auksts.

Tuklīši dzīvo Lundey salā un lidinās ap to. Izskatās pēc lielām bitēm vai maziem pingvīniem. Spārni viņiem ir īsi, tāpēc jāvicina 400 reizes minūtē. Rodrigo esot arī mēğinājis, bet vairāk par 100 nav varējis. Tuklīši ir veikli peldētāji, nirēji un zivju ķērāji, pēc tam viņi lido spārnus tirinādami un no knābja karājas zivis. Gluži kā pie cilvēkiem uz tuklīšu rēķina dzīvo cita putnu suga, kuri paši zivis ķert neprot, bet lidojumā atņem tās tuklīšiem. Tādi kā nodokļu iekasētāji.