Kalnu pārgājieni

Tu, Lasītāj, droši vien man piekritīsi, ka kalni ir viena no skaistākajām lietām, ko cilvēkam ir lemts piedzīvot. Lai gan tādas aizdomas bija jau sen, daudz maz nopietni pievērsāmies kalniem tikai 2007. gada rudenī. Kopš tā laika braucam uz kalniem pāris reizes gadā – vairumā gadījumu uz Pirenejiem, kuri mums patīk dēļ neskartās un skaistās dabas, harmonijas, kādā te dzīvo cilvēki (un ko nespēj izjaukt pat slēpošanas kūrorti), tīrības un klusuma.

Esam pa šiem gadiem nonākuši pie sava kalnu apgūšanas stila, kurš, iespējams, var noderēt arī Tev.

1. Braucam apmēram uz 2 nedēļām, parasti ar lidmašīnu (esam braukuši arī no mājām ar auto).

2. Braucam ārpus tūrisma sezonas – jūnija otrā pusē vai septembrī. Jūnijā gan Pirenejos mēdz būt sniegs un tas var traucēt iziet vienu otru maršrutu. Toties jūnija beigās zied rododendri 🙂 Septembrī Pirenejos ir labs laiks kalnos kāpšanai – tikai pašās mēneša beigās klūst aukstāks. Tas nav nekas briesmīgs, ja ir piemērots apģērbs.

3. Īrējam mašīnu. Parasti ņemam pēc iespējas mazāku (esam mēģinājuši Renault Twingo, Opel Corsa, Chevrolet Matiz, Peugeot 206+, Fiat Panda, Toyota Yaris). Izrādās, ka kalnā var itin labi tikt arī ar 1.2 litru motoru, drīzāk jau ar to ir problēmas uz autostrādēm (pa kreiso joslu labāk nebraukt 🙂 ). Auto rezervējam internetā savlaicīgi, jo tā ir lētāk.

4. Īrējam (internetā) studiju, dzīvokli vai māju vienā vietā uz visu laiku, jo tā ir vislētāk. Vislabāk būtu īrēt no sestdienas līdz sestdienai (jo daudzas naktsmītnes izīrē uz nedēļām sākot ar sestdienu), bet te ir arī jāskatās, kurās dienās ir lētākas aviobiļetes (sestdienas un svētdienas tās nemēdz būt, reālāk ir ceturtdien vai piektdien lidot turp, bet pirmdien – atpakaļ).

5. Jau labu laiku pirms braukšanas sagatavojam maršrutu aprakstus. Kur iespējams, sagādājam arī gps trekus. Parasti sameklējam vairāk maršrutus, nekā ir dienu – lai uz vietas būtu no kā izvēlēties. Konkrēto maršrutu visbiežāk izvēlamies iepriekšējā vakarā (vai arī konkrētajā rītā) atkarībā no laika apstākļiem un garastāvokļa. Maršrutu aprakstus var dabūt internetā (piemēram www.everytrail.com, www.wikiloc.com), bet mēs parasti iepērkam arī kādas maršrutu grāmatiņas un kartes. Pērkam franciski vai spāniski – karti var saprast jebkurā valodā. Aprakstu var tulkot ar google translate un galveno saprast.

6. Parasti izvēlamies vienas dienas maršrutu. No rīta ar auto aizbraucam uz maršruta sākumu. Tad veltam kādas 6-8 stundas pašam maršrutam. Ja laiks ir karsts, tad ir jāizbrauc pēc iespējas agri no rīta, lai vismaz daļu augšupceļa paspētu pievarēt līdz saule sāk kārtīgi karsēt. Karstā laikā ir labāk izvēlēties maršrutus, kuri sākas augstāk kalnos, jo tur ir klajāks un parasti arī uzpūš veldzējošs vējiņš.

7. Parasti ejam pa marķētām takām, tomēr dažreiz gadās, ka ar marķējumu vien nepietiek, lai bez problēmām izietu maršrutu (esam pāris reizes nomaldījušies). Tāpēc pārgājienā izmantojam modernās tehnoloģijas. Kalnu pārgājienos parasti izmantoju mobilo lietojumu Locus. Ja esam dabūjuši gpx treku, tad to ielādēju mobilajā un varu apskatīties, vai pareizi ejam. Locus (arī Endomondo) izmantojam arī, lai ierakstītu pārgājiena treku. Mobilo izmantoju arī auto navigācijai (sygic).

8. Ģērbjamies pēc “sīpola principa”. T-krekls, mīksta jaka ar garām rokām, vējjaka. Tad ir iespējams lieko noģērbt un iebāzt mugursomā. Mugursomas tilpums – 30 litri ir pietiekams vienas dienas gājienam. Vissvarīgākie ir apavi – ir vajadzīgi kalnu zābaki ar neslidenām zolēm. Ļoti noder arī trekinga nūjas.

9. Līdzi ir jāņem ūdens. Vislabāk izmantot sistēmu, bet var arī iztikt ar plastmasas pudeli – diviem cilvēkiem litrs varētu pietikt (karstā laikā vajag vairāk). Nav nekādas garantijas, ka dzeramo varēs dabūt pa ceļam. No upītēm smelt nevajadzētu (nekad nevar zināt, vai gabalu augstāk upītē neguļ kāds šīszemes gaitas beidzis lopiņš). Vēl parasti ņemam līdzi pāris ābolu un pāris graudu batoniņus katram. Dažreiz arī kādus pāris garšīgas franču baltmaizītes.

10. Kalnā kāpt vislabāk ir lēnām, bet neaizrauties ar biežu apstāšanos un atpūšanos. Jāņem arī vērā, ka pie kalnā kāpšanas ir jāpierod. Tāpēc nevajag visgrūtākos maršrutus izvēlēties pirmajām dienām. Pēc 3-4 dienām jau spēka un izturības būs vairāk. Kāpjot lejā visliekākā slodze ir kājām, tāpēc vajag censties iet elastīgi – ar nedaudz ieliektām kājām.

Piezīme. Šī lapa pašlaik top. Ja Tev, lasītāj, ir kādi komentāri – lūdzu neturi pie sevis.