Šodienas plānu pilnībā izmainījām, sekojot mūsu Selfosas naktsmītnes saimnieka Deivida padomam. Mivatna ezera vietā braucam skatīties Dettifosa ūdenskritumu un Asbirgi kanjonu. Laiks joprojām ir saulains 🙂
Pirmos 120km braucam pa loka maģistrāli ziemeļrietumu virzienā. Braucam pa diezgan mežonīgu apvidu – pāris pirmo stundu laikā pretī brauc tikai dažas mašīnas. Šeit tomēr ir mazāk tūristu nekā zelta lokā vai Islandes dienvidrietumos.
Uz Dettifosu var braukt gan pa Jokulsas upes labo, gan kreiso krastu. Deivids un citi zinātāji ieteica braukt pa kreiso. Tā arī darām, lai arī nav īsti skaidrs, cik slikts būs ceļš aiz Dettifosa (tas izrādās vissliktākais mūsu brauciena laikā).
Dettifosa stāvvietā jau ir dzīva rosība (esam atpakaļ tūristu plūsmā). Draudzīgā rindiņā pa taku dodamies uz ūdenskrituma pusi (pašu ūdenskritumu vēl neredz – tikai migliņu, kura karājas gaisā turpat netālu). Nokļūstam pie Jokulsas tieši blakus ūdenskritumam. Gar upi uz vienu un otru pusi ir taka, var nokāpt arī zemāk un apskatīt Dettifosu no apakšas.
Izstaigājam abus virzienus. Uz augšu no Dettifosa aizejam līdz nākošajam ūdenskritumam – Selfosam. Tajā ūdens krīt lejā šaurā gultnē no vairākām pusēm. Centrā ir tāds kā pakavs, bet vienā malā ūdens pa augšu iet tālāk uz priekšu un tad vairākās vietās krīt lejā upē no sāniem.
Aiz Detifosa ir ceļa remonts – tur būvē jaunu ceļu. Mums ir jābrauc pa veco. Tas nav pirmais grants ceļš mūsu braucienā, bet pamatīgi bedrains. Bedres nav visu laiku, bet ātri braukt nevar – tās parādās pēkšņi un izlīkumot starp tām nereti nav iespējams. Vienreiz pārbaudu ar auto sāniem cik asi krūmi ir gar malu (asi un cieti). Laimīgā kārtā no otra gala islandieši jau labu gabalu jaunā ceļa ir uzbūvējuši, tāpēc sveiki un neskarti nokļūstam līdz Asbirgi informācijas centram.
Asbirgi ir pakavveida kanjons ar simts metru augstām sienām. Pēc zināntieku domām to ir izveidojuši divi vai vairāki ledāju plūdi Jokulsas upē pēc pēdējā ledus laikmeta. Plūdu avots ir Vatnajokula ledājs. Ledāju plūdi (glacial flooding) rodas, ja ledājā izveidojies ezers pārrauj dabīgi veidojušos ledus (vai zemes) aizsprostu. Tā ir noticis pirms 6-8 tūkstošiem gadu un vēlreiz pirms apmēram 3 tūkstošiems gadu. Ir grūti iedomāties, kā tas izskatījās, bet 100 metrus dziļās un kilometru platās vagas klintīs ir izrautas īsā laikā. Jokulsas upe vēlāk ir mainījusi gultni un Asbirgi kanjona dibenā šodien ir pļavas, kur aug bērzi un vītoli.
Informācijas centrā mums iedod katri ar maršrutiem. Izvēlamies iet ar kājām līdz Asbirgi kanjona pakava sākumam pa kanjona apakšu, bet apmēram pusceļā ieraugam stāvu taku uz klinšu sienas augšu un rāpjamies augšā. Blakus esošā Asbirgi aiza izskatās pilnīgi nereāli.
Nokļūstam līdz Jokulsas upes kanjonam un tad gar to dodamies atpakaļ uz informācijas centru.Aizejam līdz aizas sākumam, bet tur lejā tikt nevar (kā bijām cerējuši). Izvēlamies par atpakaļceļu 8km garu maršrutu uz Jokulsas upes pusi. Pa ceļam atrodam dīvainus rūsgana smilšakmens veidojumus, kuri ir tādās kā joslās. Izskatās, ka ūdens būtu izskalojis, bet nav pamanāma nekāda gultne, pa kurieni ūdens būtu plūdis. Varbūt, ka vējš tomēr te darbojies?
Tālāk braucam uz Islandes ziemeļu piejūras pilsētiņu Husaviku. Tā ir viena no vietām, kur tūristus ved jūrā vaļus skatīties. Apskatāmies pašu Husaviku un braucam tālāk uz Agireiri (Akureyri) meklēt savu naktsmītni.