Uz Senžironu braucam caur Taraskonu un tālāk vēl 60km uz rietumiem. Senžironā izstaigājam sarkanīgi rozā marmora plātnēm (vietējā ražojuma) bruģēto centru. Pār Salātupi (River Salat) tilti ir viens pēc otra, īpaši skaists ir vecais tilts (Pont-Vieux). Tūrisma informācijas biroja darbiniekiem Latvijas vārds nav svešs. Neesot gan vēl tur bijuši, to novēlam viņiem izdarīt.
Tālāk braucam uz turpat blakus esošo Senlizjēru (St. Lizier) – senu gallu-romiešu pilsētu ar 2000 gadu vēsturi. Kartē Senlizjēra ir atzīmēta kā skaists ciemats. Kalna galā atrodas bīskapa pils – cietoksnis. Diemžēl tur ir restaurācija, tāpēc varam apskatīt tikai no ārpuses. Lejā no kalna kāpjam reizē ar lielu baltu Pireneju suni. Suns pēc brīža tomēr apsteidz mūs un pazūd ielas līkumā. Drīz mēs viņu ieraugam ar visām četrām atvēsinoties baseinā pie ciema centrālās strūklakas. Kā izrādās baseins ir pilns ar zelta zivīm.
Izstaigājam vecpilsētu un nolemjam nedaudz ieturēties āra kafejnīcā pie centrālā laukuma (ar strūklaku un zelta zivīm) – 11 Place d’Eglise. Kafejnīcā ir iespaidīga tēju kolekcija un man nākas rūpīgi izvēlēties, lai neaizvainotu saimnieku.
Atpakaļ braucam pa citu ceļu. Aņje pārejā (col d’Agnes) govis pa ceļu šodien nestaigā.