Pireneji – Arjēža

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Pireneji - Arjēža

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Pic de Girantes: 42.769200, 1.476000
Pic Fourcat: 42.871700, 1.669000
Baxouillade: 42.681273, 1.941703
Montestaure ezers, Refuge de Pinet: 42.710200, 1.425500
Picot ezeri: 42.677937, 1.452748
Cascade d\'Ars: 42.787288, 1.338683
Soucarrane ezers: 42.655872, 1.448790
Pic d\'Endron: 42.739528, 1.513820
Pic des Trois Seigneurs: 42.806297, 1.411617
Illier-et-Laramade, Ciematu maršruts: 42.788300, 1.540300

Mūsu ceļa mērķis Pirenejos šoreiz ir Arjēžas novads. Tas atrodas apmēram simts kilometru uz dienvidiem no Tulūzas – Spānijas un Andoras pierobežā. Kaimiņos austrumos atrodas Tetas ieleja, kur bijām iepriekšējā gadā. Uz rietumiem – Bagneres-de-Bigorre un Pic du Midi.

Izlidojam 2010. gada 7. septembrī ar Ryanair uz Perpiņjanu caur Briseles Šarleruā lidostu. Briseles lidostā ieraugam, ka mūsu reiss uz Perpiņjanu (līdzīgi kā daudzi citi reisi uz Francijas dienvidiem) ir atcelts. Iemesls – lidojumu kontroles dienests piedalās ģenerālstreikā. Ryanair mums piedāvā citu reisu – pēc 4 dienām. Nolemjam braukt ar vilcienu.

Fuā (Foix) cietoksnis

Vispirms ar lidostas autobusu aizbraucam uz Briseles dzelzceļa staciju. Tur nopērkam biļeti uz Lionu (tālāk mums iesaka biļeti nepirkt, jo ir streiks un neko nevar zināt). TGV ātrvilciens līdz Lionai iet nepilnas četras stundas, tur esam septiņos vakarā. Kā jau mūs brīdināja, uz Perpiņjanu vilciens neiet, tāpēc nopērkam biļetes uz Monpeljē, kur esam vienpadsmitos vakarā.

Apstaigājam centra viesnīcas, bet tās visas ir pilnas. Atrodam beidzot vienu, kur uz durvīm nav parastais Complet (pilns) – lai konstatētu, ka tur tiek iekārtots pēdējā brīvā numura iemītnieks. Portjē saprot mūsu situāciju un sazvana Les Balladines, kur mēs nokļūstam braucot ar taksi naktī un pērkona negaisā. Divpadsmitos naktī esam beidzot zem jumta.

Bildes Bildes

Pirmā diena. Fanžu, Sanpjēra de Rivjēra

Herz autonomā pie Monpeljē dzelzceļa stacijas dabūjam savu auto (Fiat Panda). Neiztiek bez pārsteigumiem, pēdējā brīdī pamanu, ka līgumā par nolīgto summu mums ir piedāvāts par nedēļu īsāks īres periods. Līgumu nākas pārrakstīt un kā lielu pretimnākšanu dabūjam solīto.

Braucam pa autostrādi uz Bezjē (Beziers), pēc tam pa skaistu kalnu ceļu uz Saint-Chinian, Saint-Pons-de-Thomieres, Lespinassiere, tad gar Karkasoni uz Fanžū (Fanjeaux). Fanžū apstājamies un izstaigājam ciematu (Paugura virsotnē skaista baznīca, tur 14. gs. rituāla tērpu izstāde). Tālāk caur Mirepoix, Lavelanet un Foix braucam uz mūsu nākamās naktsmītnes vietu Saint-Pierre-de-Riviere ciemata galvenajā ielā.

Otrā diena. Fuā

Brokastīs ēdam ļoti garšīgus baltos persikus. Saimniece saka, ka tie ir no vietējiem dārziem un ka tieši šajā Francijas pusē ir persikiem vislabākais klimats – tāpēc arī tie ir tik garšīgi. Kā garšīgu apstiprinājumu teiktajam saimniece atnes vēl pāri garšīgo persiku.

Braucam uz Fuā (Foix), līst viegls lietutiņš. Fuā galvenais apskates objekts – varenā pils, jau redzama pa gabalu pilsētiņas vidū kalna galā. Uz pili rāpjamies pa pilsētiņas šaurajām ielām. Pa ceļam ieejam katedrālē, kurā pārsteigti ieraugam divas ērģeles.

Pilij (cietoksnim) ir trīs torņi. Apaļais tornis ir celts vairākus gadsimtus pēc pārējā cietokšņa reprezentācijas nolūkiem. Cietoksnī pievienojamies ekskursijai. Gide, protams, stāsta franciski. Labi, ka Ilze kaut ko saprot un nedaudz patulko arī man. Muzejā ir dažādu bruņu kolekcija, tai skaitā zirga galvas bruņas un parādes bruņas.

Braucam tālāk uz Vikdeso (Vicdessos) ieleju – Ozā (Auzat) tūrisma informācijas biroju pēc savas naktsmītnes atslēgām. Izbraucot no Fuā vēl apstājamies apskatīties Pont du Diable (velna tilts). Leģenda stāsta, ka arhitekts nolīdzis, lai velns palīdz tiltu uzbūvēt apmaiņā pret tilta pirmā šķērsotāja dvēseli. Tilts bijis gatavs vienā naktī, bet neviens nav gribējis to lietot. Tad kāds vietējais izdomājis palaist pa tiltu kaķi. Velns aiz dusmām zaudējis līdzsvaru un nogāzies bezdibenī.

Noskaidrojam, ka mēs dzīvosim ciema mērijas mājā. Uz Illier ciemu pēdējie trīs kilometri ir jābrauc augšup pa šauru līkloču kalnu ceļu. Iebraucot pa šauro vienīgo (gandrīz) ieliņu ciema centrā ieraugam savu patvērumu nākamajām divām nedēļām. Uz durvīm divstāvu mājai ir izkārtne ar lepnu uzrakstu Mairie. Vēlāk atklājam, ka patiesībā ēkai ir trīs stāvi – apakšējā stāvā var tikt no ieejas durvīm pa trepēm uz leju (vai no ārpuses to apskatīt, apejot mājai apkārt). Kalnu ciematu arhitektūrai ir savas īpatnības

Trešā diena. Trīs kungu virsotne

Šodien ir mūsu pirmā diena kalnos un to esam nolēmuši atzīmēt ar Trīs kungu virsotnes (Pic des Trois Seigneurs) ieņemšanu.

Aizbraucam līdz pārejai Port de Lers. Īstajai pieturvietai esam pabraukuši garām, tāpēc ir jānāk kādu gabalu atpakaļ (un uz leju).

Ļoti skaists un saulains laiks. Taka sākumā ir lēzena un viegli ejama, pamazām tā paliek stāvāka un akmeņaināka. Pa ceļam uz virsotni ejam gar Arbū ezeru. Trīs kungu virsotnē esam vienlaikus ar kādu vietējo, kurš parāda Montkalmu – vienu no Arježas augstākajām (nedaudz virs 3000m) un tūristu iecienītajām virsotnēm. Tur iepriekšējā naktī ir uzsnidzis sniegs – neparasti agri.

Lejā ejam pa citu taku pa kalnu mugurām. Pie mašīnas nokāpjam trīcošām kājām, jo beigu posms bija garš un stāvs. Braucot atpakaļ apstājamies pie ūdenskrituma (upīte tek no Arbū ezera) un baudām garšīgas kazenes.

Treks

Ceturtā diena. Soucarrane ezers

Ceļamies septiņos. Brīnišķīgs saulains laiks. Braucam uz Soulcem ezeru (patiesībā – ūdenskrātuvi, kuru veido iespaidīgs aizsprosts). Aizbraucam līdz ezera tālākajā galā esošajai stāvvietai Ori de Carla.

Kāpjam kalnā pa ēnas pusi – ir auksts un vējains. Pēc pusstundas, kad tiekam saulē, strauji kļūst siltāks un drīz jau ir pavisam karsti. Bez mums ir vēl vairākas citas kalnā kāpēju kompānijas (kā jau sestdienā pieklājas). Kalnu pļavās redzam melnus zirgus, arī aitu un govju ganāmpulkus. Pie Soucarrane (Etang de la Soucarrane) ezera ir daudz piknikotāju. Mēs arī viņiem uz īsu brīdi pievienojamies tad ejam uz Roumazet ezeru un atpakaļ uz stāvvietu.

Treks

Piektā diena. Endron virsotne

Ceļamies pusseptiņos. Joprojām saulains. Pa ceļam uz maršruta sākuma punktu Gaulier slēpošanas kūrortā ceļa malā sēž fazāni. Par nelaimi fotoaparāts ir bagāžas nodalījumā. Kamēr Ilze to dabū, fazāni slinki aizlaižas.

Maršruta sākuma daļa iet pa slēpošanas trasi gar pacēlāju. Tad nogriežamies pa labi un ejam augšā uz Pic de Sarrasi. Tālāk jāiet uz augšu pa kalnu kori. Vietām taka līkumo stāvus augšā caur klintīm un akmeņiem. Gaisā riņķo maitu lijas (laikam gaida upuri?).

La Pique d’Endron virsotnē ir no akmeņiem sakrauta siena kur patverties no vēja. Priecājamies par skaistajiem skatiem uz apkārtējiem kalniem un ezeriem. Tad ejam lejā – bet pa citu ceļu. Pa kalnu korēm aizejam līdz Pic du Bresoul. Tad kāpjam lejā.

Treks

Sestā diena: Ars ūdenskritums, Guzē ezers

Laiks ir nomācies, kalnos mākoņi. Pirmais maršruts mums nepatīk, jo atbraucot stāvvietā redzam, ka kalni ir miglā tīti. Griežam riņķī un pāri divām pārejām (Port de Lers un Col d’Agne) un cauri miglai braucam uz Aulus les Bains ciemu blakus ielejā.

Auto noliekam pieturā ceļa līkumā pie Aulus les Bains. Ejam pa kalnu ceļu uz Ars ūdenskritumu (Cascade d’Ars). Vēlāk ceļš pārtop akmeņainā takā. Turpat netālu takas malā pastaigājas mednis.

Ūdenskritums no takas redzams ik pēc brīža (patiesībā ūdenskritumi ir vairāki). Pēdējais ūdens kritiens ir no iespaidīga augstuma. Uzkāpjam līdz ūdenskrituma augšai (1500m augstumā). Pieejam diezgan tuvu vietai, kur upe gāžas lejā bezdibenī.

Tālāk pa meža taku dodamies apskatīt Guzē (Guzet) ezeru. Ezers ir no visām pusēm meža ieskauts un uzreiz neatrodam vietu, kur pie tā nokāpt. Atrastā taka ir stāva un slidena, bet tomēr pie ezera tiekam. Ezers ir tiešām burvīgs – pavisam citāds, nekā citi ezeri, kuri Pirenejos parasti sadzīvo ar pļavām, akmeņiem un klintīm. Šeit stāvot pie ezera visapkārt redzam tikai skaistu mežu.

Ļoti ilgi ejam lejā. Beigu posmā ejam cauri sen pamestam (sūnām apaugušam) ciemam pa ļoti garu ar akmeņiem (arī sūnām apaugušiem) izliktu šauru eju. Eja atrodas netālu no Fulē upītes (Riviere de Fouilett).

Aulus les Bains bibliotēkā (to šeit sauc par mediotēku) tiekam pie interneta un 15 minūšu laikā par 50 centiem esam tikuši pie iekāpšanas kartēm lidojumam uz mājām. Pat par drukāšanu nav jāmaksā.

Braucot atpakaļ iekļūstam govju barā, kuras svarīgi nāk pretī pa kalnu ceļu.  Neizskatās, ka viņas mūs īpaši respektētu. Pilnīgi pretēji – lielie, asie, taisnie, uz sāniem
vērstie ragi iedveš respektu un bijību mums. Kad viņas ir garām, priecājamies, ka esam tikuši cauri ar noliektu atpakaļskata spogulīti.

Treks

Septītā diena. Piko ezeri

Saule ir atgriezusies. Braucam atkal uz Soulcem ezeru. Šoreiz apstājamies pieturā ezera sākumā (pie aizsprosta).

Taka sākumā kādu kilometru iet līmeniski pa balkonu. Pēc tam pagriežamies pa labi un gar strautu stāvus kāpjam augšā uz pirmo Piko ezeru (Etangs du Picot). Līdz pirmajam ezeram ejam pa ēnu, saule parādās tikai aiz tā. Otrais, trešais un ceturtais Piko ezers atrodas ik pēc gabala augstāk un augstāk kalnos. Pagājuši garām ceturtajam ezeram, kāpjam augšā pārejā. Divās vietās ir jāturas pie trosēm. Lejā kāpjam pa citu taku. Vienubrīd taku pazaudējam un lienam lejā pāri lieliem klintsbluķiem.

Braucot atpakaļ iekļūstam aitu barā. Tām, par laimi, nav lielu un asu ragu.

Treks

Astotā diena. Senžirona, Senlizjēra

Uz Senžironu braucam caur Taraskonu un tālāk vēl 60km uz rietumiem. Senžironā izstaigājam sarkanīgi rozā marmora plātnēm (vietējā ražojuma) bruģēto centru. Pār Salātupi (River Salat) tilti ir viens pēc otra, īpaši skaists ir vecais tilts (Pont-Vieux). Tūrisma informācijas biroja darbiniekiem Latvijas vārds nav svešs. Neesot gan vēl tur bijuši, to novēlam viņiem izdarīt.

Tālāk braucam uz turpat blakus esošo Senlizjēru (St. Lizier) – senu gallu-romiešu pilsētu ar 2000 gadu vēsturi. Kartē Senlizjēra ir atzīmēta kā skaists ciemats. Kalna galā atrodas bīskapa pils – cietoksnis. Diemžēl tur ir restaurācija, tāpēc varam apskatīt tikai no ārpuses. Lejā no kalna kāpjam reizē ar lielu baltu Pireneju suni. Suns pēc brīža tomēr apsteidz mūs un pazūd ielas līkumā. Drīz mēs viņu ieraugam ar visām četrām atvēsinoties baseinā pie ciema centrālās strūklakas. Kā izrādās baseins ir pilns ar zelta zivīm.

Izstaigājam vecpilsētu un nolemjam nedaudz ieturēties āra kafejnīcā pie centrālā laukuma (ar strūklaku un zelta zivīm) – 11 Place d’Eglise. Kafejnīcā ir iespaidīga tēju kolekcija un man nākas rūpīgi izvēlēties, lai neaizvainotu saimnieku.

Atpakaļ braucam pa citu ceļu. Aņje pārejā (col d’Agnes) govis pa ceļu šodien nestaigā.

Devītā diena. Baksijades ezers un Baltā klints

Braucam uz Orli rezervātu. Forge d’Orlu ir vilku rezervāts, populāra tūristu atrakcija. Izdomājam tomēr iet nevis pie vilkiem, bet kalnos. Pirms vilku rezervāta nogriežamies šaurā kalnu ceļā un braucam kādus 5km līdz pieturai gandrīz pašā ceļa galā (vajadzēja braukt līdz galam).

Sākumā ejam pa meža ceļu, tad pagriežamies uz ZR un ilgi kāpjam pa 60% slīpumu pa skābaržu mežu. Lai gan nav īpaši karsts un sāk nedaudz līņāt, svīst labāk nekā pirtī. Kad tiekam laukā no meža, drīz esam pie pirmā Baksijades ezera (Etang de Baxouillade). Kāpjot tālāk uz otro Baksijades ezeru kādā pļaviņā redzam kādus 5 murkšķus.

Turpinām ceļu aiz otrā ezera un uzkāpjam Baksijades pārejā (2276 vjlm). Šķiet pavisam netālu ir Baltā klints (Roc Blanc), ko ceļvedis solīja kā interesantu apskates objektu. Īpaši balta klints gan nav un saprotam arī, ka tur tomēr vēl ir gabals ko kāpt. Tāpēc griežamies atpakaļ un kāpjam lejā. Lejā kāpjot labi var redzēt Dent d’Orlu (Orlī zobs), kurš tiešām izskatās pēc liela zoba (ilkņa). Takas malā ir uztaisīts ļoti neparasta zīme – parastās akmeņu kaudzītes vietā te ir kopā sasieti govju kauli.

Lejā caur skābaržu mežu iet daudz ātrāk un vieglāk, nekā uz augšu. Tomēr lejā pie mašīnas esam pamatīgi noguruši.

Atceļā vēl apstājamies Ax-les-Termes. Tur ir ļoti interesanta baznīca – ar koka griestiem un modernām vitrāžām.

Treks

Desmitā diena. Ciematu maršruts

Laiks ir miglains, tāpēc izdomājam apstaigāt mūsu ciemam tuvāko apkārtni. Izvēlamies ceļvedī iezīmētu ciematu maršrutu Illier – Orus – Sentenac – Vicdessos – Arconac – Illier. Kalnos ir migla un ejot neredzam ielejas pretējo pusi. Toties kalnu nogāzes ir pilnas ar kazenēm, ko izmantojam.

Taka sākumā iet kalnā (līdz 1050vjlm no mūsu ciemata 900m augstuma). Tad palēnām uz leju līdz Vicdessos. Beigu posms no Arconac uz Illier ir atkal uz augšu (tas jau šķiet bezgala garš un grūts).

Ciematos šauras ieliņas un vecas mājas (nereti 19. gs.). Daudzas mājas neapdzīvotas un diezgan nolaistas – gaida jaunus saimniekus. Katrā ciematā ir mērija, baznīca, telefona būdiņa un pastkaste.

Vakarā braucam skatīties Taraskonas centru. Pilsētiņas centrā ir pakalns ar torni virsotnē, no kurienes visa skaistā pilsētiņa ir labi apskatāma.

Treks

Vienpadsmitā diena.Pamjēra

Joprojām migla. Nolemjam meklēt labāku laiku uz ziemeļiem – Pamjērā, pilsētiņā uz ziemeļiem no Fuā.

Braucam pa Tulonas autostrādi. Pabraucam garām nobrauktuvei uz Pamjēras dienvidiem. Tā nevajadzēja – gandrīz nokļūstam uz maksas autostrādes, pēdējā brīdī tiekam nost un braucam atpakaļ uz Pamjēru.

Pamjēras tūrisma birojā mana angļu valoda tiek uzņemta ļoti vēsi. Labi, ka Ilze prot franciski. Dabūjam karti un pāris noderīgu brošūru. Sekojot kartei apskatam pilsētiņas centrā dažas baznīcas, parku un tirgu. Tirgū cita starpā pārdod sienu un spēlē muzikanti.

Pēc Pamjēras apskates braucam uz Monseguras (Montsegur) cietoksni. Tas ir viens no pazīstamākajiem Kataru cietokšņiem. Cietokšņa mūri kalna galā izskatās iespaidīgi. Kāpjam apskatīt pa stāvu un akmeņainu (& slapju & slidenu) taku kopā ar daudziem citiem. Nez, kā te izskatās tūrisma sezonas laikā?

Apskatījuši cietoksni braucam apskatīt netālu esošo Frau aizu. Pa šauru taku kāpjam kādu gabalu uz augšu starp aizas stāvajām sienām. Pēc tam braucam atpakaļ uz Monseguras ciematu (Kataru laikos atradās kalnā pie cietokšņa, tagad ielejā). Monsegurā apmeklējam muzeju, kur ir gan Monseguras cietokšņa maketi, gan dažādi vēstures eksponāti.

Atpakaļ Illierā tiekam tikko pirms tumsas.

Divpadsmitā diena. Montestaura ezers

No rīta pamostoties logā redzu zvaigznes – tātad būs saulains laiks.

Braucam uz Artigue stāvvietu – no turienes ir vairāki maršruti, arī uz Montkalmu. Mūsu mērķis ir Montestaura ezers. Sākumā ejam pa stāvu meža taku. Ir auksts, jo esam kalna ēnas pusē – rasas pilieni zālē ir
sasaluši
.

Izgājuši no meža, pārejam pa tiltu upi un nokļūstam nākamajā ielejā, pa to ejam līdz galam un tad rāpjamies augšā uz ezeru. Mēģinām vēl tikt augstāk līdz Montestaura pārejai, bet līdz pārejai netiekam – taku īsti nevar redzēt, vairākas reizes mēģinām tikt uz augšu pa birstošiem akmeņiem pilno kalna nogāzi. Tomēr nekādu daudz maz piemērotu ceļu tālāk neatrodam un griežamies atpakaļ.

Treks

Trīspadsmitā diena. Fourcat virsotne

Saulains. Kāpienu sākam no Col de Tracadou pārejas 1200 m augstumā. Ideāls maršruts – ne pārāk stāvs pa ceļu, pie virsotnes – pa taku. Pēc kādas stundas izejam no meža un kāpjam pa zālainu kalna kori. Visu laiku ir lielisks skats gan uz augstajiem kalniem, gan uz Taraskonu un Fuā. Sevišķi skaisti izskatās Fuā cietoksnis. Fourcat virsotnē pavadām gandrīz stundu apbrīnojot kalnus, Fuā, Lavelanetu, Roquefixade cietoksni.

Lejā esam ap vieniem (2 stundas gājiens kalnā, stunda virsotnē, stunda – gājiens lejā).

Braucam uz Merkus (pie baznīcas apskatam kapus, uz tiem saliktas akmens plāksnītes ar novēlējumiem no tuviniekiem), pēc tam caur Taraskonu pa Ax-les-Thermes ceļu uz Lordā (Lordat). Vēlamies apskatīt Lordā cietoksni. Nav grūti uzminēt, ka cietoksnis atrodas kalna galā. Braucam pa kalnu ceļā augšā uz Lordā ciemu. Tālāk ar kājām kāpjam uz cietoksni. Cietoksnī esam vakarā, tāpēc paspējam tikai uz pašām beigām izrādei ar plēsīgiem putniem.  Paspējam uz ērgļa lidojumu, mēģinām iedraudzēties ar maliņā savā nodabā stāvošo pūci, bet neveiksmīgi. Plēsīgie putni (ērgļi, maitu lijas, pūces un vēl citi) te dzīvo būros vai piesieti saitē. Ilze ilgi fotografē kādu sevišķi simpātisku maitu liju.

Treks

Četrpadsmitā diena. Pinē kalnu mītne

Laiks ir nomācies, tomēr nolemjam doties uz Pinē kalnu mītni (Refuge de Pinet) – no turienes parasti sāk gājienu uz Montkalma virsotni. Mēs uz virsotni nedosimies, jo vienā dienā to izdarīt ir grūti (2000m augstuma starpība, laiks ceļā – vismaz 10 stundas).

Kalnā kāpjot mūs panāk vietējais ar trim mūļiem. Vēlāk novērojam, ka Pinē naktsmītnē viņš mūļiem uzkrauj nastas un dodas lejā. Izskatās diezgan bīstami, kā mūļi ar nastām gāzelējas uz leju pa stāvo taku. Viens no mūļiem visu laiku atpaliek un saimnieks lūdz mūs spītnieku dzīt lejā.

Uzkāpjam līdz Pinē naktsmītnei. Tā ir vairākstāvu māja pie kalnu ezera. Te ir vieta nakšņošanai vairāk nekā 50 gribētājiem. Tādu šeit netrūkst, jo kāpiens Montkalma virsotnē ir ļoti populāra izklaide.

Uzkāpjam vēl labu gabalu augstāk (līdz 2400mvjl), bet tālāk ceļš ir mākoņos. Līdz virsotnei vēl jākāpj kādi 700 metri – tas ir jāatstāj citai reizei.

Atpakaļceļā nelielu gabalu pirms stāvvietas vēl izmetam līkumu uz Artigas ūdenskritumu (cascade d’Artigue), tad dodamies uz stāvvietu. Pirms stāvvietas sastopam vietējo vāveri.

Atceļā iegriežamies Olbier ciemā, kuram blakus ir paugurs ar samērā nesen atraktām cietokšņa drupām – Montreal de Sos cietoksnis. Paugurs atrodas starp Vikdeso (Videssos) un Ozā (Auzat) un ir labi redzams no visiem apkārtējiem kalnu ceļiem. No augšas ir ļoti labs skats uz abām pilsētiņām. Paugurā ir daudz alu un grotu. Izlienot caur vairākām alām nokļūstam paugura otrā pusē un kāpjam lejā uz Olbier.

Tālāk braucam apskatīt Sem dolmenu. Tas ir liels akmens, senos laikos cilvēku rokām uzlikts paugura virsotnē. No paugura var ļoti labi ielejas pretējā pusē apskatīt Illier un mūsu naktsmītni – ciema mēriju. Netālu no dolmena ir Sem ciemats – skaists, vairākiem tiltiņiem pāri ciema centram cauri plūstošajai kalnu upītei. Blakus ciematam ir senas dzelzs raktuves, kur gan tālāk par ieeju netiekam.

Treks

Piecpadsmitā diena. Girantes virsotne

Šodien laika apstākļi mūs atkal lutina – spīd saule.

Noliekam auto Saleix ciemata sākumā. Ejam sākumā pa ceļu, tad platu taku cauri mežam. Takas malā var redzēt pamestas, pussabrukušas, sūnām apaugušas mājas. Kādreiz šeit ir bijis ciemats, tagad tas ir pilnībā pamests.

Tālāk pa pļavu kāpjam augšā uz Saleix pāreju. No pārejas pa diezgan stāvu taku uzkāpjam Pic de Girantes (augstums 2088mvjl, otrs nosaukums virsotnei – Mont Ceint). Virsotnē atstājam vēstījumu piezīmju blokā, kuru atrodam uz paaugstinājuma iestiprinātā pudelē. (Blokā bija rakstīts par kādu franču pusaudzi, kurš šeit bija uzkāpis 2. pasaules kara laikā novērot vācu armijas vienību pārvietošanos; nesen viņš virsotnē bija uzkāpis atkal 84 gadu vecumā).

No virsotnes ir lielisks skats uz apkārtējiem kalniem – Mont Valier, Pic de Troix Segneurs u.c. Mums pievienojas aitu bariņš (tās gan virsotnes neapbrīno). Lejā kāpjot atrodam takas malā guļam aitu ar tikko dzimušu baltu jēriņu blakus.

Nokāpuši lejā izstaigājam Saleix ciematu (divi ēzelīši kādā šķērsielā ļoti labi iederas pilsētiņas idillē).

Aizbraucam vēl uz Vicdessos un izstaigājam pilsētiņas veco kvartālu, pēc tam aizbraucam apskatīt turpat blakus esošo Suc ciematu. Virs galvas lēni un zemu riņķo liela kara lidmašīna. Bumbas, par laimi nemet.

Treks

Sešpadsmitā diena. Miglos cietoksnis, Lāču pāreja

Braucam uz Vicdessos atdot naktsmītnes atslēgas, bet uz durvīm atrodam uzrakstu, ka šodien tūrisma informācijas birojs streiko (atbalsta ģenerālstreiku pret pensiju reformu. Par laimi tikai priekšpusdienā, jo pēcpusdienā Ozā birojs strādās. Tas nedaudz izjauc mūsu plānus, bet nolemjam atslēgu tomēr atdot un priekšpusdienu izmantot apskatot tuvumā vēl neapskatītās vietas. Apskatam Miglos cietoksni un Junac ciemu. Uz cietoksni nolemjam iet ar kājām no Junac et Capulet ciema. Ceļš izrādās garāks, nekā bijām sākumā domājuši, bet tomēr mērķi sasniedzam. Miglos cietoksnis patiesībā ir drupas (diezgan iespaidīgas), klāt vai iekšā tikt ir liegts. Acīmredzot mūsu pašu drošības dēļ.

Apskatījuši cietoksni un atceļā pamielojušies ar šosejas malā augošām vīnogām, dodamies vēl gājienā pa Junac ciemu, tad braucam uz Ozā, kur āra kafejnīcā pie upītes pilsētiņas centrā paēdam lieliskas pusdienas ar mutē kūstošu cūkgaļu kā galveno gardumu.

Atdodam atslēgas (samaksājam arī par patērēto elektrību) un braucam uz Mirepuā (Mirepoix). Pa ceļam sameklējam brīnišķīgu skatu punktu Pas de Ours (lāču pāreja). Laiks ir miglains, bet tomēr varam redzēt gan Gorge de Frau lejā, gan tālumā kalna galā Montseguras cietoksni.

Braucam tālāk uz Mirepuā.

Septiņpadsmitā diena. Kamona, Monreāla

No rīta braucam uz netālu esošo Kamonas (Camon) pilsētiņu. Pilsētiņai braucām cauri vakar un redzētais rosināja mūsu šodienas braucienu. Kamona ir tūristu iecienīta – neliela mūru ieskauta skaista viduslaiku pilsētiņa.

Atgriežamies Mirepuā un dodamies apskatīties Vecpilsētas centru. Centrālais laukums (Place de Couverts) ir vienkārši burvīgs – visām mājām apkārt laukumam ir neparasti platas arkādes, kur pastaigājas gan vietējie, gan tūristi (to ir vairāk). Vienai no mājām siju galos virs arkādes ir izgrebtas dažādas figūras.

Pirms došanās uz lidostu nolemjam apskatīt Monreālu (Montreal). Ne to, kas Kanādā, bet īsto. Diemžēl Monreālā līst. Kad lietus nedaudz ir pierimis, nedaudz pastaigājam pa pilsētu un apskatam milzīgo katedrāli. Gan tikai no ārpuses, jo tā ir restaurācijā.

No Monreālas dodamies uz lidostu.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)