Pireneji – Katalonijas ziemeļrietumu stūrī

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Pireneji - Vieja

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Vieja: 42.702980, 0.798980
Plan de Beret: 42.706178, 0.956271
Tuc deth Port de Vielha, Molieres: 42.627387, 0.762935
Pic de Sauvegarde: 42.721180, 0.653920
Restanca, Montardo, Ventoso: 42.701240, 0.874058
Pic de Comalesbienes: 42.583978, 0.854209
Montgarri klosteris: 42.728798, 0.962813
Tuc dels Carants: 42.509122, 0.876339
Tuc de Ratera: 42.656977, 0.926331

Brauciena mērķis ir Pireneju vidus daļa – Aranas ieleja un Aigestortes nacionālais parks. Dzīvosim Viejā (Vielha) – Spānijas/Katalonijas pilsētā Pireneju ziemeļu nogāzē franču upes Garonas krastā.

??
Bildes Bildes

Pirmā diena. Uz Vieju

Piektdiena, sestais septembris. Lidojam ar AirBaltic uz Barselonu. Lidojuma laikā varam no augšas apskatīt gan Alpus, gan Barselonu.

Barselonā ir +26 grādi. Paņemam autonomā baltu KIA Ceed. Braucam pa autostrādi uz Ļeidu (Lleida), tad pa mazāku ceļu uz Vieju (Vielha), kur nokļūstam apmēram trīs stundās. Drīz aiz Ļeidas sākas kalni, braucam cauri vairāk kā desmit tuneļiem. Pēdējais no tiem ir vairāk nekā piecu kilometrus garš, izbraucot caur to nokļūstam Aranas ielejā. Tā ir patiesi interesanta vieta – vienīgā Spānijai piederošā teritorija Pireneju ziemeļu nogāzē. Šeit ir Katalonijas ziemeļrietumu stūris un te runā spāniski, kataloniski un vēl divās valodās. Šeit sākas arī viena no Francijas lielākajām upēm – Garona. Līdz Viejas tuneļa atklāšanai Aranas ielejai nebija autosatiksmes ar pārējo Spāniju.

Iekārtojamies divstāvu apartamentā Garonas krastā ar lielu viesistabu un skatu uz kalniem. Vakarā staigājam pa Vieju.

Vēl bildes Vēl bildes

Otrā diena. Negaiss kalnos

Braucam uz Plan de Beret Orri stāvvietu. Ejam gar vairākiem ezeriem uz augšu. Līst, tad sāk arī zibeņot. Negaiss ir tieši virs mums, tāpēc nolemjam neriskēt un iet atpakaļ. Kalnu pārgājienu pabeidzam agrāk, nekā bijām plānojuši, par laimi turpat tuvumā ir skaisti spāņu ciemati. Neskatoties uz lietu, kurš ik pa brīdim mūs atkal sameklē, četrus no viņiem (Baqueira, Unha, Salardu, Arties) apskatām. Daudzviet remontē ceļus, kurus nesen ir sapostījušas pārplūdušas kalnu upes.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Trešā diena. Tuc deth Port de Vielha virsotne

Maršruts sākas autostāvvietā Viejas tuneļa dienvidu galā. Izbraucot cauri tunelim jāpabrauc pāris simti metri uz priekšu, tad jāiegriežas lielā slēpotāju stāvvietā šosejas kreisajā malā un jābrauc gar šosejas otru malu atpakaļ.

Sākumā ejam pa ceļu, tad kāpjam augšā pa taku uz Porte de Vielha pāreju. Pirms pārejas sāk līt, tad lietum pievienojas auksts vējš un migla. Ejam tomēr augšā virsotnē Tuc deth Port de Vielha. Joprojām līst, bet mākoņi sāk izklīst un no augšas jau brīžiem varam kaut ko redzēt no apkārtējiem kalniem.

Pēc īsas atpūtas ejam tālāk pa kalna otru pusi lejā. Sākumā aizejam nepareizā virzienā, tur drīz saprotam, ka lejā netiksim. Kalns joprojām ir mākonī un nevar saprast, uz kuru pusi vispār būtu cerības tikt lejā. Mēģinām vēl pāris reizes atrast ceļu un tad, zaudējuši cerības, gribam griezties atpakaļ un iet lejā pa to pašu ceļu, pa kuru uzkāpām. Tieši tajā brīdī migla izklīst un mēs ieraugām īsto taku.

Ejam gar kalna kori lejā līdz Redona ezeram – tas atrodas milzīgā bedrē starp stāviem kalniem. Tikai vienā malā ir šaura sprauga, pa kuru no ezera iztek upīte. Ceļa malā aug skaisti dzelteni dadži. Mellenes arī atrodam – nav pārāk lielas, bet garša šķiet vienkārši lieliska.

Nokāpuši lejā aizejam apskatīties Redonas ezera upīti (Baranc der Espitau) un ūdenskritumu.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Ceturtā diena. Pic de Sauvegarde

Pirmā saulainā diena šajā Pireneju braucienā. Maršruts sākas pie kalnu mītnes Hospice de France netālu no Francijas/Spānijas robežas franču pusē apmēram 40km brauciena attālumā no Viejas.

Taka jau no paša sākuma iet līkločiem augšā stāvā kalnā. Kādu stundu ejam kalna ēnā, tad izejam saulē. Virs galvām zemu šurpu-turpu lido helikopters – ved kalnā trosē iesietas kravas.

Uzkāpjam līdz pirmajam ezeriņam un kalnu mājai, tad gar ezeru ejam tālāk uz Port de Benasque pāreju uz Francijas/Spānijas robežas. Pāreja ir robs klintī (līdzīgs Breche de Roland, tikai mazāks). No šejienes var labi redzēt Maladetas kalnu masīvu un Pireneju augstāko virsotni Aneto. Pagaidām Benitu, tad pa Spānijas pusi kāpjam uz Pic de Sauvegarde. Pa ceļam uz virsotni ir arī posms, kur jāturas pie troses.

No Sauvegarde virsotnes pa kalnu mugurām pa robežu ejam uz Pic de Escalets. Netālu no takas ieraugām lielu baru maitu liju, kuras acīmredzot ir atradušas ēdamo. Nepārtraukti klāt lido aizvien jaunas un jaunas lijas – nezin, kā viņas uzzina par pusdienām 🙂 Turpinām kāpt lejā.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Piektā diena. Saint Bertrand de Cominges

Laika prognoze sola lietu. Nolemjam atkal braukt uz Franciju – apskatīt Gargā (Gargas) alas pie Saint Bertrand de Cominges pilsētas. Uz alu sienām ir alu laikmenta cilvēku roku attēli (22-29 tūkstošus gadu veci). Attēli ir melnā, baltā, sarkanā un dzeltenā krāsā. Iegūti pūšot krāsu uz rokas ar muti un uz alas sienas tā iegūstot rokas kontūru. Otrs paņēmiens – kontūrs ir iegūts, apkrāsojot ap roku ar kaut ko otai līdzīgu.

Alā drīkst iet tikai gida pavadībā – grupā ne vairāk kā 25 cilvēki (mūsējā grupā esam septiņi), pa dienu ne vairāk kā 10 grupas, vienas ekskursijas ilgums ne vairāk kā 50 minūtes. Tas tāpēc, lai saglabātu alā attēliem piemērotu klimatu un nesabojātu to, ko daba līdz šodienai ir saglabājusi.

Ekskursija sākas no augšējās alas, no tās pa mūsdienās izraktu tuneli nokļūstam vecākajā – apakšējā alā. Tā ir horizontāla plaisa klintī – jāiet pieliecoties, gar malām ala kļūst vēl zemāka. Alu cilvēku zīmējumi ir atrasti šaurās spraugās, kur var nokļūt tikai lienot uz vēdera.

Netālu no alām ir muzejs, kuru apskatam gan pirms, gan arī pēc ekskursijas pa alu. Muzejā var uz skārienjūtīga ekrāna mēģināt atrast alu cilvēku zīmētu mamutu un citus dzīvniekus. Visi atstājam muzeja datubāzē savu roku zīmējumus. Ir tikai jānoliek sava plauksta uz neliela ekrāna un jānospiež poga. Pēc tam ir jāievada savs vārds. Uz sienas ekrāna pēc brīža parādās rokas attēls.

Apskatam arī Saint Bertrand de Cominges, kas ir viens no pieturas punktiem svētceļnieku maršrutā uz Kompostelu. Pilsētiņu ir izveidojuši romieši 72 gadā pirms mūsu ēras. Tuvākajā apkārtnē visaugstākajā punktā atrodas katedrāle, pārējā pilsēta lejā. Vecas akmens mājas, šauras un stāvas ieliņas un mūri, termas un kapenes.

Vēl bildes Vēl bildes

Sestā diena. Trīsdienu pārgājiens – Restanca

Ejam vairāku dienu pārgājienā. Plāns – pirmajā dienā aiziet līdz kalnu mājai Ventosa, tur nakšņot un otrajā dienā uzkāpt Montardo virsotnē.

Līdz maršruta sākuma punktam ar auto netiekam, nesenajos plūdos upe ir izskalojusi vairākus ceļa posmus. Sākam iet Arties pilsētiņā, būs jānoiet pāris kilometri vairāk. Ejam pa ceļu, pēc tam pa taku kāpjam uz Restanca kalnu māju. Tur nepareizi izvēlos taku. Pēc vairāku stundu iešanas pie Estanh de Rius ezera saprotam, ka ejam nepareizā virzienā un Ventosa kalnu mājā nokļūt nevaram paspēt. Varam tikai iet atpakaļ uz Restanca kalnu māju. Tā arī darām – Restancā esam ap sešiem.

Rezervēju četras guļvietas 14 vietīgā istabā un palūdzu saimniekam piezvanīt uz Ventosu un pateikt, lai mūs negaida. Kalnu māja atrodas ezera krastā, pretējā krastā kalnu upe ietekot ezerā veido ūdenskritumu. Skats pa guļamistabas logu ir kā no pastkartes. Mugursomas, nūjas un zābaki ir jāatstāj priekštelpā. Jāatrod piemērota izmēra plastmasas čības un grozā var ņemt līdzi visu, kas nepieciešams. Neliekas, ka kādu satrauktu tas, ka mantas ir jāatstāj bez pieskatīšanas.

Vakariņas ir sātīgas un garšīgas – tradicionāla spāņu zupa (ar maizi un ķiplokiem), salāti, gaļa ar sēnēm un jogurts. Pie galda kopā ar mums ir francūzis no Tulūzas un kanādiešu advokāts no Londonas (kas netālu no Toronto). Kanādietis ir 30 dienās nogājis pusi Pireneju no Atlantijas okeāna un rīt beigs savu pārgājienu Salardu pilsētā. Nākamgad viņš plāno pabeigt Pireneju gājienu līdz Vidusjūrai.

Trauki ir jānovāc un galds jānoslauka pašiem.

Izdodas Benitu un Imantu pierunāt, un divu dienu pārgājiens pārvēršas trīs dienu. Nākamajā dienā dosimies uz Ventosu.

Pa nakti guļam, klausoties daudzbalsīgā šņākuļošanā.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Septītā diena. Trīsdienu pārgājiens – Montardo virsotne

Arī brokastis ir sātīgas un garšīgas. Pie galda neviens ilgi nekavējas, sakrāmē mugursomas un prom ir. Mēs ejam uz Montardo virsotni. Tas nav tālu no Restanca kalnu mājas. Nav arī augstu jākāpj – pāris stundu laikā esam augšā (tā ir kalnu māju priekšrocība – būt tuvu virsotnēm). Laiks joprojām ir jauks un skati no virsotnes arī.

No Montardo virsotnes tālāk pa taku starp vairākiem ezeriem ejam uz Ventosa kalnu māju. Pa ceļam satiekam savu galda biedru no Tulūzas. Viņš nav paņēmis līdzi karti, kā rezultātā, jau gandrīz aizgājis līdz Ventosai, griezies atpakaļ. Francūzis palūdz atļauju nofotografēt mūsu karti – viņš izdomā šodien nokļūt Kolomeras kalnu mājā, tas nav mums pa ceļam. Novēlam viens otram veiksmi.

Ventosa kalnu mājā ierodamies ap trijiem – tas ir četras stundas pirms vakariņām. Piesakāmies uz guļvietām – mums tiek 63.-66. vieta 66vietīgā istabā (tā ir šajā mītnē vienīgā). Saimniece mums arī izstāsta, ko varam paspēt vēl līdz vakariņām apakatīt. Tas ir pāris stundu garš maršruts uz trim ezeriem, no kuriem pēdējais esot īpaši skaists.

Atstājam 3 mugursomas kalnu mītnē un dodamies skatīties ezerus. Jāpiekrīt saimniecei – maršruts un ezeri ir skaisti.

Vakariņās mums šoreiz iedala veselu galdu. Ēdamo pasniedz lielos traukos. Vispirms ejam pēc milzīgas zupas bļodas – spāņu tradicionālā ar maizi un ķiplokiem. Kad zupa ir izēsta (tas notiek zibenīgi), aiznesam bļodu atpakaļ un pretī iegūstam nākamo ēdienu. Drīz vien ar vakariņām esam tikuši galā. Arī ar karafīti sarkanvīna.

Pēc vakariņām apspriežam rītdienas gājienu un tad ejam uz savām guļvietām. Par laimi cilvēku ir samērā maz (kādi 20 varbūt), tāpēc nakts mūzika ir paciešamos apmēros. Daži solisti gan izceļas.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Astotā diena. Trīsdienu pārgājiens – no Ventosas uz Arties

Šodien ir piektdiena un 13. datums. Labi, ka neesam māņticīgi 🙂 Dienas rezultāts ir 3 nobrāzti ceļi un divi kritieni bez īpašiem miesas bojājumiem. Nekas īpašs 🙂

Ejam pa taku (Carros de Foc) atpakaļ uz Restancas naktsmītni. Par Carros de Foc sauc vairākus kalnu maršrutus, kuri savieno 9 kalnu mītnes (tai skaitā Restancas, Ventosas un Kolomeras). Taka no Ventosas uz Restancu izrādās sarežģītāka, nekā bijām domājuši. Ejam te lejā, te augšā, kamēr nokļūstam pārejā. Pāreju uzreiz neizdodas atrast – apstaigājam vairākus robus kalnu mugurā, lai saprastu, kur var otrā pusē tikt lejā. Otrā pusē uz leju ir redzami tikai akmeņu blāķi. Visbeidzot atrodam divus, kur ir sakrautas akmeņu piramīdu zīmes. Taka arī tur ir briesmīgi stāva. Tomēr, ceļa zīmju iedrošināti, uzmanīgi lienam lejā.

Pēc lejā kāpiena turpinām ceļu pa klinšu bluķiem piebārstītu nogāzi. Tālāk jau pa vieglāku akmeņainu taku ejam uz Restancas kalnu mītnes pusi.

Pirms kalnu mītnes pagriežamies uz kalnu pusi un uzrāpjamies apskatīties Estanh de Mar ezeru, kur atpūšamies un paēdam. Tad dodamies šausmīgi garā ceļā lejā uz Arties.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Devītā diena. Uelhs Deth Joeu un Saut deth Pish

Šodien ir atslodzes diena. Ieplānojam divus pavisam īsus maršrutus (pāris km katrs). Vispirms braucam skatīties, kur no apakšzemes iztek upe. Vietu sauc Uelhs Deth Joeu. Upe pazūd pazemē pie Aneto kalna ledājiem un izkļūst atkal virzemē šeit. Uz turieni ir jābrauc pa ļoti šauru un līkumotu kalnu ceļu apmēram 9km. Arī šeit jūnijā upe ir aiznesusi veselus ceļa posmus.

Upes izteka izskatās iespaidīgi – tā iznāk virszemē akmeņainā nogāzē pa spraugām starp akmeņiem.

Tālāk braucam atpakaļ uz lielo šoseju un pa kārtējo šauro kalnu ceļu augšā otrā pusē skatīties ūdenskritumu Saut deth Pish. Ūdens krīt pa vertikālu sienu divpadsmit stāvu mājas augstumā. Apakšējā daļā ir varavīksne. Apskatām ūdenskritumu no šim nolūkam iekārtota skatu laukuma, pēc tam uzkāpjam pie ūdenskrituma augšgala. Tur var redzēt vēl pāris mazākus ūdenskritumus augstāk kalnos.

Vēl bildes Vēl bildes

Desmitā diena. Pic de Comalesbienes virsotne

Izvēlamies maršrutu Boi ielejā, kurš sākas no Cavaliers ūdenskrātuves. Jāuzkāpj apmēram 1300m līdz kādai no divām iespējamām virsotnēm. Īsto izvēlēsimies pa ceļam.

Stāvvieta atrodas zem augsta dambja. Sākam iet pa šoseju, tad nogriežamies līkloču kalnu ceļā, bet pēc pāris līkumiem sākam kāpt gandrīz stāvus pa akmeņainu nogāzi. Pēc gara un grūta kāpiena sākas mazliet lēzenāka, bet joprojām birstošu akmeņu pilna nogāze. Taka iet netālu no kalnu upītes. Uzkāpuši apmēram 800m nokļūstam pie vairākiem kalnu ezeriem. Ejot starp tiem atrodam akmeņu krāvumiem iezīmētu taku uz 3014m augsto Punta Alta de Comalesbienes. Taka iet pa akmeņiem piebārstītu nogāzi – sākumā lēzenu, tad stāvu. Iet ir grūti, kājas slīd birstošajos akmeņos. Kad tiekam pārejā, redzam, ka uzkāpt kādus 50 metrus pa labi esošajā stāvajā klinšainajā virsotnē vairs nebūs spēka. Kreisajā pusē esošā virsotne ir nedaudz zemāka un izskatās pieveicama. To arī izdarām. Kā vēlāk konstatējam, esam uzkāpuši 2993m augstajā Pic de Comalesbienes.

Visapkārt lejā ir redzami dažāda lieluma ezeri. Šur tur ielejās ir redzami mākoņi, bet augšā spīd saule un varam izbaudīt kalnu skatus.

Lejā ejam pa to pašu ceļu. Nokāpuši līdz ezeriem pavērojam kalnu kazu skrējienu pa klintīm un sniegu. Visgrūtākā gājiena daļa šķiet pēdējā, kad stāvajā nogāzē ir jāiet ļoti uzmanīgi. Ar visu uzmanīgo iešanu kājas slīd akmens nobirās.

Šis bija smags kāpiens, tāpēc nolemjam nākamajā dienā atkal izvēlēties kaut ko vieglāku.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Vienpadsmitā diena. Montgarri klosteris

Šodien atkal spīd saule. Laiks ir vēss – no rīta 8-9 grādi. Ejam 12km maršrutu pa jauku, lēzeniem kalniem ieskautu ieleju uz Montgarri klosteri.

Maršruts sākas no Plan de Beret pieturvietas – milzīgas stāvvietas, kura pagaidām vēl ir tukša (gaida slēpotājus). Ejam pa kalnu ceļu gar upīti uz leju. Ieleja ir lēzena, kalni zaļi un arī lēzeni. Zied zilie dadži. Pēc vieglas (dažas ķermeņa daļas gan sūta citus signālus) 6km pastaigas esam pie apskates objekta. Tā ir veca skaista baznīca, kurai blakus ir kalnu viesnīca, restorāns un suvenīru tirgotava. Klostera gan nav – bet baznīcu varam izstaigāt citu cilvēku netraucēti un uzkāpt otrajā stāvā arī.

Restorānā paņemam kafiju un kolu (kafijas nedzērājiem) un pie galdiņa apēdam savus līdzpaņemtos labumus. Tad pa citu ceļu ejam atpakaļ. Atceļš sākas ar stāvu kāpienu kalnā. Pēc tam pa kalnu ceļu bez īpašām augstuma izmaiņām.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Divpadsmitā diena. Tuc dels Carants virsotne

Braucam vēlreiz uz Boi ieleju. Šoreiz pagriežamies pie Boi pilsētas un braucam uz stāvvietu ceļa līkumā aiz Taull. Pa meža taku kāpjam augšā uz Mazo un Lielo Pesso ezeru, tad uz 2791m augsto Tuc dels Carants virsotni. Vispirms pa akmeņainu pļavu uzkāpjam pārejā, tad pa kalna kori uz virsotni. No Tuc dels Carants ejam pa kori atpakaļ un tālāk uz otru virsotni – 2750m augsto Pic Roi.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Trīspadsmitā diena. Tuc de Ratera virsotne

Kāpjam Tuc de Ratera. Laiks ir saulains, bet no rīta vēss – ap 5 grādi. Braucam uz Salardu, tad pa kalnu ceļu līdz Banhs de Tredos kalnu viesnīcai (ar slēgto peldbaseinu). Tālāk ar kājām pa kalnu ceļu un kalnu taku kāpjam augšā uz lielo Kolomeras ezeru (Lac Major de Colomers), kura krastā atrodas Kolomeras kalnu māja (precīzāk – divas, jaunā un vecā). Pa ceļam atrodam nelielu ieplaku, kur visa zāle balta – salna. Saule jau ir sākusi sildīt un virs pļavas ceļas garaiņi. No Kolomeras ezera turpinām kāpt pa taku gar vairākiem skaistiem ezeriem, tad augšā uz Port de Ratera de Kolomers pāreju un Tuc de Ratera virsotni. Pēdējam ezeram viens no nosaukumiem ir Lac deth Ombres (cits nosaukums- Obago). Franciski Ombre nozīmē ēna, ezers tiešām ir plankumains, var iztēloties, ka tās ir ēnas.

Lejā ejot aiz Kolomeras ezera sadalāmies – Benita un Imants iet pa ceļu, bet mēs ar Ilzi – pa to pašu taku, pa kuru kāpām augšā. Satiekam stirnu.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Četrpadsmitā diena. Moljēras ezeri

Maršruts sākas pie Viejas tuneļa dienvidu gala. Laiks joprojām ir saulains, siltāks, nekā vakar. Ejam pa taku gar upīti un ūdenskritumu, pamazām taka kļūst akmeņaināka un stāvāka, ejam caur skabāržu mežu. Pēc pāris stundu kāpšanas kalnā esam pie pirmā Moljēras ezera. Pēc tā tūlīt ir vēl divi un nedaudz augstāk arī ceturtais. Uzkāpjam virs ceturtā ezera vēl gabalu, bet tālāk vairs nevaram laika trūkuma dēļ. Nokāpjam atpakaļ pie ceturtā ezera atpūsties. Ezeram no divām pusēm blakus ir pamatīgi pērnā sniega blāķi. Sniega biezums ir vismaz divi metri – ar roku augšmalu tikko var aizsniegt.

Atpakaļceļā Benita un Imants aizsteidzas pa priekšu. Mēs aizkavējamies fotografējot divus murkšķus. Viens ir netālu un atļauj sevi nofotografēt. Otrs sēž augstāk kalnā uz akmens un svilpo. Netālu no stāvvietas gans vāc kopā milzīgu aitu baru. Izskatās, ka nogāzē ir izklāts milzīgs, kustīgs paklājs.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry
1

 Leave a Reply

(required)

(required)