Pireneju nacionālais parks

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Pireneju nacionālais parks

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Pic de Peyrelue: 42.818600, -0.394600
Pic du Lurien, Pic de Sagette: 42.877800, -0.395100
Pic Sanctus: 42.958100, -0.332000
Pic d’Er: 42.898600, -0.433300
Vertice d’Anayet: 42.786800, -0.396400
Puerto de Marcadou, Pico de Baciasa: 42.756000, -0.238900
El Pourtalet: 42.806689, -0.419047
Pic Saoubiste: 42.814700, -0.418000
Laruns: 42.982600, -0.417500

Šim braucienam sākām gatavoties tūlīt pēc pārbraukšanas no iepriekšējā. Sākumā skatījāmies mazliet uz Grieķijas pusi un vēl dažām vietām, bet biedzās atkal ar Pirenejiem. Domājām tā kā vairāk par Spānijas pusi, bet visbeidzot kā bāzes vietu izvēlējāmies Laruns ciematu Francijas pusē – Pireneju nacionālajā parkā (Parc National des Pyrenees). Atradām, ka var dabūt apartamentu kempingā. Sagādājām arī GPS uztvērēju, kurš prot atmiņā saglabāt noieto maršrutu. To plānojam izmantot gan maršrutu ierakstīšanai, gan arī fotoattēlu ģeogrāfisko koordinātu iezīmēšanai (geotagging). Kā parasti nodrošinamies ar maršrutu aprakstiem, kurus atrodam internetā, kā arī dažās šim gadījumam iepirktās maršrutu grāmatās.

pa ceļam uz Pic du Lurien
Bildes Bildes

Pirmā diena. Pic Saoubiste (2261m)

Ceturtdien, 2008. gada 18. septembrī deviņos no rīta nosēžamies Pau lidostā un paņemam apskrāpētu Chevrolet Matiz. Braucam uz Spānijas robežu – Pourtalet pāreju (Col du Pourtalet).

Mūsu viesnīca ir veca balta divstāvu māja 1800mvjl šosejas malā tieši uz pārejas – spāņu ciemata El Portalet vienīgā māja Francijas pusē. Noliekam mantas un metamies pirmajā piedzīvojumā – tas sākas šosejas malā pāris kilometru atpakaļ Francijā. Mūsu taka iet gar šī apvidus galveno virsotni – 2884m augsto Pic du Midi d’Ossau. To redzam visu laiku. Maršruts iet uz kalnu māju Refuge de Pombie (2031m), tad uz pāreju Col de Suzon (2127m) un virsotni Pic Saoubiste. Pa ceļam redzam kalnu kazas un zirgus. Laiks ir mainīgs – brīžiem auksts vējš, brīžiem silts un saulains, kādu brīdi arī nedaudz līst. Ceļā turp un atpakaļ kopā pavadam ap 5 stundām.

Treks

Otrā diena. Vertice d’Anayet (2559m)

Ceļamies 7.15, paēdam mazās franču brokastis un braucam uz Spāniju – uz vietu ar nosaukumu Coral de las Mulas. Tas ir slēpošanas kūrorts. Ceļam priekšā ir vārti – tos gan var attaisīt, bet mēs mašīnu atstājam pirms vārtiem un tālāk ejam ar kājām. Kūrorts tiek gatavots sezonai – milzīgā autostāvvieta ir pilnīgi tukša.

Laiks ir saulains, bet vējains. Aiz kūrorta sākam pa akmeņainu taku iet kalnā. Kalni un akmeņi ir sarkanīgi-violetā krāsā (tādus vēl redzējām Korsikā). Vispirms uzkāpjam līdz Anayet ezeriem. Tie ir diezgan sarukuši – var redzēt, ka tie mēdz būt daudz plašāki, bet lasījām, ka sausā laikā tie izžūst pavisam. Tālāk
kāpjam uz pāreju un tad uz virsotni. No pārejas uz virsotni ejam pa kalna kori. Augšā ir lieliski skati visapkārt – mākonī ietinies Pic du Midi, arī uz leju uz Francijas pusi visas ielejas pilnas ar baltiem mākoņiem.

Virsotnē uzkāpj vēl seši francūži – viņi dzer rozā vīnu, tātad francūži vīnu dzer pat kalna galā ;-). Lejā viņi mūs aicina iet stāvāko gabalu visiem kopā – lai viens otram neuzberam akmeņus uz galvas.

Pabraucam vēl nedaudz uz dienvidiem – līdz Formigal pilsētiņai, tā arī izskatās pilnīgi tukša. Paēdam bārā salātus un tad braucam uz viesnīcu. Mūsu pārejā ir sapulcējušies mākoņi.

Treks

Trešā diena. Puerto de Marcadou

Ceļamies septiņos un izrakstamies no viesnīcas. Braucam atkal uz Formigal. Iebraucot Spānijā mūs aptur diezgan iespaidīga patruļa – bruņoti vīri maskās. Tomēr nepaspējam īsti nobīties, kad mums jau ļauj braukt tālāk.

Izbraucam cauri Formigal pilsētiņai un atrodam stāvvietu kalna piekājē. Aprunājos ar spāņu kalnā kāpēju. Viņš neprot angliski, es – spāniski. Tomēr saprotu, ka augšā virsotnē bez virvēm tikt nevar. Pārejam pie plāna B – braucam uz Banos de Panticosa, spāņu kūrortciematu netālu no Francijas robežas. Banos de Panticosa no trim pusēm iekļauj stāvi kalni, saule te iespīd tikai dienas vidū. Arī šis ciemats ir kluss un tukšs – tikai celtnieki gatavo kūrortu sezonai.

Ciematā mūs ar mašīnu neielaiž – tur vajag speciālu caurlaidi. Atstājam mašīnu pirms policijas posteņa un dodamies pārgājienā. Sākumā gar ezeru, tad cauri ciematam, tad pa taku augšā kalnā. Taka ir akmeņaina un stāva, bet plata un droša. Skaisti skati atpakaļ uz ciematu un ezeru un arī uz kalniem. Ejam gar strauju un ūdenskritumiem bagātu kalnu upīti Caldares de Banos. Augstāk ieraugam ūdenskrātuvi – Embalse de Bachimana Alto. Tā izskatās diezgan īpatnēji – it kā ezers, kam puse ūdens izlaista, var redzēt, ka ūdens līmenis mēdz būt kādus pārdesmit metrus augstāks.

Apejam ezeru gar kreiso pusi un kāpjam augšā uz Francijas robežu – vārtiem uz Markadū ieleju (Puerto de Marcadou). Pa ceļam atrodam interesantus kārtainus akmeņus. Ar pāreju tomēr liekas par maz, tāpēc uzkāpjam pārejai kreisajā pusē tuvākajā virsotnē. Tur atpūšamies un tad visu to pašu ceļu rāpjamies lejā. Pa ceļam ēdam meža (kalnu?) avenes. Pie mašīnas esam piecos.

Braucam tālāk uz Laruns – savu nākamo naktsmītni, apartamentu kempingā. Divas guļamistas, virtuve, duša, tualete, ārā ar 3 metrus augstu dzīvžogu norobežots un ar galdu un nojumi aprīkots pleķītis atpūtai. Aizbraucam uz veikalu iepirkties, bet neizdommājam, ka ir vajadzīgs kaut kas, ar ko aizdedzināt gāzes plīti. Tiem braucu pakaļ jau vēlā vakarā – izlūdzos šķiltavas no kāda vīna veikala īpašnieka.

Treks

Ceturtdiena diena. Pic d’Er (2205m)

No rīta parakstam inventarizācijas aktus ar lielu daudzumu nepazīstamu priekšmetu nosaukumu.

Mūsu pārgājiens sākas pie pavisam nelielas stāvvietas 2 km pirms Gabas ciema. Pārejam šoseju un lienam pa šauru taciņu mežā iekšā un kalnā augšā – tieši cauri kazeņu krūmiem, pilniem ar saldām kazenēm. Nopietnāku mielošanos atliekam līdz pārgājiena beigām. Taka iet stāvus augšā kalnā pa meža taku – brīžam akmeņainu, brīžam ar mīkstu skābaržu lapu paklāja izklāta. Pēc divām stundām tiekam no meža ārā nelielā pļaviņā, bet tad atkal pa mežu jau apkārt kalnam dodamies uz ezeru Lac d’Er. Atpūšamies neliela paugura virsotnē pašā ezera krastā. Pēc tam pa taku dodamies tālāk. Īsti nav skaidrs, kura ir īstā virsotne, ejam brīžam pa taku, brīžam vienkārši pa kalnu pļavu uz augšu. Ieraugam augšā atpūšamies kādus 8 cilvēkus un ejam tieši pie viņiem. Izrādās, ka turpat arī ir meklētā Pic d’Er virsotne. Pēdējo gabalu atkal ir jāiet pa kalnu kori. Kamēr mēs apgūstam virsotni un skatus visapkārt, pie mums uzkāpj vairāki francūži. Pārrunājam dažu vārdus un tad gan viņi, gan mēs sākam ceļu uz leju. Sākumā palaižam viņus pa priekšu bet pusceļā noķeram un izpelnamies atzinīgus izsaucienus par mūsu iešanas stilu :-).

Nokāpuši lejā izpildam plāna punktu par mielošanos ar kazenēm. Tās ir tiešām gardas.

Vakarā iemēģinam savu privāto atpūtas stūrīti – sidrs un skati uz kalnu galotnēm…

Treks

Piektā diena. Pic du Lurien (2826m)

Ceļamies 6.30. Braucam uz Fabreges ezeru. Pie ezera sākas trosu dzelzceļš, kurš ved uz Petit train de Artouste (mazo Artoustes vilcienu). Tas it kā esot Eiropā visaugstāk kalnos esošais dzelzceļš. Bet mūsu plāns ir kāpt no Fabreges ezera 1600m uz Saint Lurien virsotni un tad lejā uz Artoustes ezeru (tur beidzas vilciena maršruts), bet pēc tam atpakaļ ar vilcienu.

Noliekam mašīnu pie trosu dzelzceļa sākuma un ejam gar ezeru atpakaļ līdz takas sākumam. To atrodam pēc kāda kilometra. Ap 9iem sākam kāpt no 1200mvjl augstuma. Taka iet stāvus augšā pa priežu
mežu, kurš beidzas apmēram 1600mvjl augstumā. Tālāk ejam pa ganībām līdz ezeram, kura krastos ganās govis. Govis redzam ne tikai pie ezera, bet arī visneiedomājamākajās vietās augstāk kalnos. Izskatās ļoti pastorāli 🙂

Turpat mētājas arī daži govju skeleti un viens pa pusei apēsts lops – bet tas izskatās dabīgi. Droši vien, ka vienai otrai govij gadās kļūdīties un nokrist no kādas klints.

Uzkāpjam līdz Lurien ezeram (Lac du Lurien) un pārejai (2250mvjl). Atpūšamies un tālāk pa akmeņainu un klinšainu taku rāpjamies uz Lurien virsotni. Vairākās vietās ir jārāpjas ar visām četrām. Pēdējo gabalu līdz virsotnei ir jāiet pa kalna kori (viegls gabals – tā saka ceļvedis, bet ne visi tam piekrīt 🙂 ). Tomēr līdz augšai tiekam un nenožēlojam. Ļoti skaists skats uz Artouste un citiem ezeriem un apkārtējiem kalniem.

Paēdam un tad ejam atpakaļ uz Lurien pāreju. No pārejas ejam uz Artouste ezeru. No augšas tas likās turpat blakus, bet no pārejas ir jāiet vismaz stunda. Beigās ejam strauji, lai paspētu uz vilcienu 4.15.

Kamēr kāpjam lejā no Lurien, kalnu virsotnes ietinas mākoņos. Kad sākam braukt, mākoņi ir mūs noķēruši. Pūš vējš un ir auksti.

Nobraucam ar trosu dzelzceļu pie Fabreges ezera – tur ir siltāks. Kafejnīcā paņemam kafiju, tēju un kūciņas – ābolu un melleņu. Ļoti garšīgi.

Treks

Sestā diena. Aas, Eaux-Bonnes

Laiks ir apmācies un mitrs. Ceļamies pusastoņos. Paēdam, aizbraucam uz veikalu iepirkties. Pēc tam no kempinga ar kājām dodamies izpētīt apkārtni. Pa stāvām takām un kalnu ceļiem ejam apstaigāt tuvējos ciematus – Beost un Aas. Aas ir slavena ar to, ka te kādreiz vietējie gani prata svilpošanas valodu. Pie pilsētiņas baznīcas ir piemiņas plāksne, bet pēdējais valodas pratējs ir miris 1986. gadā. Līdzīga veida valodu pasaulē ir zināma vēl tikai trijās vietās – Turcijā, Kanāriju salās un Meksikā. Tālāk bijām plānojuši uzkāpt tuvējā paugurā, bet nomaldamies. Tai vietā aizejam uz tuvāko pilsētiņu – Eaux-Bonnes (labie ūdeņi). Pilsētiņa atrodas stāvas ielejas malā. Mēs ejam pa ielejas otru pusi un varam to labi apskatīt. No Eaux-Bonnes pa veco Laruns ceļu ejam atpakaļ uz kempingu. Visu laiku vairāk vai mazāk līst – fotoaparātam šodien ir atpūtas diena (mums arī).

Pēcpusdienā vēl ar kājām apstaigājām Laruns. Mūsu kempings atrodas pie ļoti interesanta pilsētiņas rajona – Quartier Pon (Pon kvartāls). Kvartāla centrs ir ļoti šaura ieliņa ar vecām cieši kopā sabūvētām mājām. Izskatās burvīgi.

Septītā diena. Pic Sanctus (2482m)

Ārā ir mākoņains, bet ne bezcerīgs. Izvēlamies maršrutu, kurš no netālu esošā slēpošanas kūrorta Gourette iet uz Spānijas robežu un Sanctus virsotni (Pic Sanctus).

Gourette bijām arī pagājušajā gadā. Šogad redzam gandrīz to pašu – pilsētiņa ir kā izmirusi, jo sezona vēl nav sākusies.

Deviņos sākam kāpt uz Anglas ezeru. Laiks ir mainīgs – te esam pilnīgā miglā, bet pēc brīža jau spīd saule. Un tad atkal migla. Pa ceļam uz Anglas ezeru apskatam vecas dzelzs rūdas raktuves. Tur gan ir tikai vecas sliedes un vagonete. Tur ieraugam arī divas lielas maitu lijas – esam tām nepatīkami tuvu.

Kad uzrāpjamies pie Anglas ezera, to gandrīz nevar ieraudzīt. Bet pēc pāris minūtēm jau ieraugam visu ezeru – ļoti skaistu, starp citu.

No Anglas ezera ejam uz augšu gar vēl diviem ezeriem – Uzious un Lavedan. Tie arī ir ne mazāk skaisti un arī ir redzami tikai brīžiem, kad tos neaizsedz migla.

No Lavedan ezera uzkāpjam Uzious pārejā (Col d’Uzious), pēc tam pa akmeņainu un stāvu taku kāpjam augšā Sanctus virsotnē. Sākumā laiks ir tīri labs – spīd saule, lejā mākoņi, skaisti skati. Bet pēc tam pamazām mākoņi atnāk arī pie mums. Pirms pašas virsotnes mums tieši virs galvām sāk riņķot divas maitu lijas. Tās lido tik zemu, ka skaidri redzu, kā tās klana galvas un mūs nopēta. Droši vien, ka novērtē, vai esam ēdami :-(. Cenšamies izskatīties pēc iespējas negaršīgi.

Lejā no virsotnes līdz Uzious ezeram kāpjam pa to pašu ceļu. Bet tālāk nolemjam iet pa citu ieleju. Sākumā taka ir laba, bet pēc tam kļūst aizvien stāvāka. Turamies pie ķēdēm, pēc tam lienam uz leju gar resnu ūdensvada cauruli. Pēc brīža nokļūstam vietā, kur tālāk kalns vienkārši iet vertikāli lejā. Ilze atver maršruta aprakstu un izlasa, ka ir jāiet pa šķirbu starp cauruli un klinti. Izrādās, ka to arī izdodas realizēt un tiekam lejā.

Treks

Astotā diena. Pico de Baciasa (2671m)

Ceļamies sešos. Mākoņains, bet cerīgāks, nekā vakar. Braucam uz Spāniju – atkal uz Banos de Panticosa. Pa ceļam līdz Spānijas robežai vēl ir mākoņi, bet tālāk jau ir saulains, tikai diezgan auksts. Kādā spāņu ciematā termometrs rāda 6 grādus. Apstājamies ceļa malā pirms Panticosas – jau pazīstamā vietā. Blakus mašīnai ir apsarmojis jumts.

Neizdodas atrast takas sākumu, bet, izmetot nelielu līkumu pa kalnu, to tomēr atrodam. Ejam pa kalna ēnas pusi. Ir auksts – ēdam sasalušas mellenes. Tikai ap vienpadsmitiem pirmo reizi izejam saulē. Pēc tam dabūjam to atliku likām (sejas atkal sarkanas). Uzkāpjam līdz ezeram Ibone del Brazato. Tālāk pārejot pāri nelielam pauguram ieraugam vēl trīs ezerus – Ibones Altos del Brazato. Pārsvarā ejam pa akmeņainiem laukiem. Uzrāpjamies līdz pārejai Cuello Alto del Brazato. Visbeidzot pa akmeņainu nokalni un kalna kori uzkāpjam virsotnē Pico de Baciasa.

Ļoti interesanti – kāpjot augšā un arī lejā brīžiem pūš ļoti auksts vējš. Bet augšā vēja nav!

Lejā ejot vēl ēdam mellenes – šoreiz jau atsalušas. Ēdam arī avenes.

Mājās braucot iesprūstam pirms Eaux-Chaudes (siltie ūdeņi). Gani pa šoseju dzen lielu aitu baru. Braucam aiz ganāmpulka kādas piecas minūtes (aiz mums rindā brauc vēl vairākas mašīnas). Pēc tam gani māj, lai braucam garām. Braucam arī braši garām – sākumā pa šosejas malu, tad pa nomali, tad pa zāli gar nomali. Bet beigu beigās garām tiekam.

Treks

Devītā diena. Pic de Peyrelue (2441m)

Braucam uz Spānijas robežu (Col de Pourtalet). Kādus 3km pirms robežas apstājamies nelielā pieturā ceļa malā un dodamies ceļā. Šur tur redzam mākoņus, bet mums spīd saule. Uzkāpjam līdz ganu būdai Cabane de Peyrelue un gar to līdz kalnu pļavai. Tur ieraugam otru ganu būdu un aiz tās augšā mūsu kalnu.

Pirms to iekarot, nolemjam izmest mazu līkumu. Uzkāpjam pārejā Port View de Salient un tad nedaudz augstāk uz Pic d’Estremere pusi. Nokļūstam vietā, no kuras lieliski var redzēt Spānijas kalnus un Coral de las Mulas, kur mēs bijām pirms dažām dienām.

Dodamies tālāk uz Peyrelue virsotni. Aiz ganu būdas pazaudējam taku un tālāk kāpjam augšā pēc izjūtas. Tas nav grūti, jo kalna nogāze ir viena vienīga pļava. Beigās atrodam savu taku kaut kur pa vidu starp pāreju Port View de Salient un Peyrelue virsotni. Tālāk mūsu taka iet pa kalna kori un Spānijas-Francijas robežu. Redzam atkal spāņu kalnus un ciematus, tālāk ūdenskrātuvi Embalse de Lanuzo un Lanuzo ciemu. Redzam Formigal un kalnu, kurā mēs neuzkāpām. Redzam arī El Portalet ciemu, kurā mēs dzīvojām ceļojuma pirmās dienas.

Pa kalna kori uzkāpjam virsotnē. Visu laiku spīd saule bet pūš auksts vējš. Augšā virsotnē atkal nezkāpēc ir silti. Tur pavadam kādu laiku apbrīnojot apkārtni.

Lejā kāpjam pa citu pusi – pa Ourade ieleju. Tur ganās viena pati aita, gabaliņu tālāk redzam otru – jau pa pusei apēstu, netālu strautā guļ aitas rags. Ilze ierauga fantastisku klinti, kura izskatās pēc guloša suņa.

Pa taku nokāpjam līdz pirmajai ganu būdai un tālāk līdz mašīnai.

Mājās braucot aiz Eaux-Chaudes gani pa šoseju dzen govju baru. Tam tiekam garām bez lielas aizkavēšanās. Kaut gan viena otra govs izdara diezgan bīstamas kustības uz auto pusi.

Treks

Desmitā diena. Pic de Sagette (2030m), Col d’Aubisque

Ceļamies septiņos. Sakopjam savus apartamentus un dabūjam atpakaļ drošības naudu. Braucam atkal uz Fabreges ezeru – uz Artoustes stāvvietu. Ejam pa kalnu riteņbraucēju taku zem trosu dzelzceļa uz Pic de Sagette virsotni. Domājām, ka būs viegla iešana, bet izrādās, ka ne gluži. Pa tādu taku es gan nebrauktu ar riteni nekādā gadījumā!

Laiks ir samērā labs, bet vēss (pie stāvvietas rāda 8 grādus). Pa ceļam ēdam kazenes un mellenes, kādā krūmā sēdošs putnelis labprāt atļauj sevi fotografēt. Taka pārsvarā iet pa mežu. Satiekam vairākus smilkstošus suņus. Izskatās, ka saimnieki tos uzved kalnā un tad palaiž skriet lejā – bet tā ir tikai mūsu interpretācija.

Uzkāpjam līdz trosu dzelzceļa augšai. Tālāk kādu brīdi ejam pa Artoustes vilcieniņa acīmredzot sen neizmantotu sliežu posmu. Pa to nonākam līdz takai, kura uzved mūs virsotnē. Virsotnē ir orientācijas tablo, apskatam kā sauc kalnus, kurus redzam visapkārt. Augšā ir tik labi, ka nosēžam krietnu pusstundu un baudam sauli un skaistumu. Lurien virsotni tomēr neizdodas ieraudzīt – tā visu laiku ir mākoņos. Toties apskatam citas virsotnes, kurās esam bijuši šajā vai iepriekšējās reizēs – Ayon, d’Er, Saoubiste. Redzam arī Boius d’Artigous ezeru, kurš bija sauss pagājušajā gadā, bet tagad pilns ar ūdeni, kā jau ezeram pieklājas.

Lejā nokāpuši atkal ēdam kūkas – melleņu un basku (otrais nav ogu nosaukums :-).

Nolemjam pirms došanās mājās vēl aizbraukt uz Col d’Aubisque – pāreju, kur iepriekšējā gadā iekūlāmies biezē miglā un gandrīz neko neredzējām. Šoreiz ir citādi – pārejā spīd saule, bet apkārt ir mākoņi un tie izskatās vienreizēji (izdodas arī dažas labas bildes). Tāpat kā pirms gada, kāpjam uz netālu esošo virsotni Soum de Grum. Apskatam to, ko neredzējām iepriekšējā reizē.

Stāvvietā turpat zālītē apēdam kruasānus un braucam uz Pau. No rīta lidojam uz Londonu un Rīgu.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)