Jūlija Alpi

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Jūlija alpi

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Visoki Kanin: 46.332603, 13.538471
Korita Mostnice: 46.291300, 13.887100
Mala Mojstrovka: 46.434100, 13.743400
Debela Peč: 46.341500, 13.961200
Logarska Dolina: 46.417600, 14.641000
Pogačnikov Dom: 46.383900, 13.773500
Rateče: 46.497991, 13.716381

Uz Slovēnijas Alpiem dodamies ar auto kopā ar mūsu Grobiņas draugiem Benitu un Imantu. Ceļojums sastāv no divām daļām – piedalīšanās nūjošanas čempionātā Austrijā (aprakstīts šeit – Nūjošanas čempionāts Austrijā) un Slovēnijas Alpi. Braucam caur Lietuvu un Poliju uz Čehiju, kur pārnakšņojam viesnīcā Olomoucas nomalē. Otrajā dienā pēc nelielas ekskursijas Punkevnas alās Moravsky Kras dabas parkā braucam uz Austriju, kur apmetamies Klopein ciematā pie tāda paša nosaukuma ezera (Klopeiner see). Mūsu ceļojuma Slovēnijas daļa sākas 11. septembrī, pēc 4 ceļā un Austrijā pavadītām dienām.

skats pa ceļam uz Mala Mojstrovku

Bildes Bildes fotografēja Ilze un Imants

Pirmā diena. Logarska ieleja

Šodienas programmā ir neliels pārgājiens pa Logarska ieleju uz Rinka ūdenskritumu (Slap Rinka). Logarska ieleja atrodas Slovēnijā, jābrauc apmēram 45km pa kalnu ceļu pāri Pavliča pārejai. Kad sākam iet, saule jau karsē tāpat, kā dienu iepriekš. Labi, ka lielu daļu no ceļa ir jāiet pa mežu. Taka iet gar Savinjas upi. Sākuma daļā upē ir ūdens (ūdenī vēsumu ir atradušas garspalvainas melnas un brūnas govis lieliem, asiem ragiem). Ūdens iztek no liela akmens apakšas – tas ir Melnais avots. Aiz avota jau ejam gar (brīžiem arī pa) sausu upes gultni. Pie ūdenskrituma nokļūstam pēc 2,5 stundu gājiena.

Rinkas ūdenskrituma augstums ir 105 metri. Ūdens izplūst pa šauru spraugu klintī un tad krīt 90 metrus uz leju brīvā kritienā.

Atpakaļ dodamies pa to pašu ceļu.

Braucot atpakaļ uz naktsmītni izbaudām degvielas uzpildes stacijas meklēšanas priekus. Ir svētdiena – pirmie divi benzīntanki ir ciet. Labi, ka ceļa beigu daļā ir jābrauc no kalna lejā. Lai taupītu degvielu ņemam līkumus maksimālā ātrumā. Laimīgā kārtā trešais benzīntanks ir vaļā.

Vakarā dodamies peldēties Klopeiner see. Izmantojam mūsu naktsmītnes privāto peldvietu.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Otrā diena. Slemenova Špica

No rīta auto nākas uz pāris stundām atdod servisā uz nelielu remontu. Pa to laiku dodamies pastaigā gar Klopeinersee, pie viena uzkāpjam blakus esošajā Georgi kalnā un apskatām Georgi baznīcu. Kaut kā nemanot nostaigājam apmēram 10 km.

Izpeldamies vēl reizi Klopeinersee, paņemam saremontēto auto un braucam uz Slovēniju meklēt savu nākamo naktsmītni Rateče ciemā. To bez lielām grūtībām arī atrodam. Ienesam savu iedzīvi un braucam uz Vršiča pāreju. Laiks ir samācies un brīžiem nokrīt pa kādam lietus pilienam, bet ir silts un saule arī nekur nav pazudusi.

Noliekam auto pārejā un pa stāvu taku dodamies ceļā. Taka ir stāva tikai sākumā posmā līdz Vraticas pārejai. Tālāk jau (Benitas vārdiem) ir gandrīz promenāde.

Slemenova Špica (virsotnē) spīd saule un ir lielisks skats uz blakus esošajām gaišajām klinšu sienām. Varam izvēlēties varoņdarbus nākamajām dienām.

Dodamies atpakaļ pa citu, mazliet ekstrēmāku taku, kura iet gar klinšu sienu pa birstošiem akmeņiem. Lejā pārejā tomēr nokļūstam bez problēmām. Ceļā pavadījām 2,5 stundas, augstumu starpība ap 500m, noieti apmēram 6 km.

Vēl bildes Vēl bildes

Trešā diena. Pogačņikov dom

Braucam uz Bovecu (īsākais ceļš uz turieni ieved mūs uz brīdi Itālijā), lai no turienes ar pacēlāju dotos uz sava maršruta sākumu. Diemžēl plāns izgāžas, jo pacēlājs strādā tikai nedēļas Pogačņikov dom, kurš sākas netālu no Slovēņu ciema Trenta (Itālija ir tepat blakus un pirms pirmā pasaules kara šis apvidus piederēja Itālijai).

No Trentas braucam pa džipiem domātu ceļu uz maršruta sākumu Zadnjicas ielejā – tur stāvvietā deviņos no rīta gandrīz visas vietas jau ir aizņemtas (atrodas tomēr arī mums).

Saule jau karsē un sola vēl vairāk. Ejam sākumā pa kalnu ceļu, kurš ved uz Pogačņikov dom kravas pacēlāja apakšējo staciju. Tālāk jau turpinām pa pirmā pasaules kara laikā izbūvētu platu mūļu taku. Kāpjam kādas pāris stundas pa skabāržu-lapegļu mežu, ko pamazām nomaina pundurpriedes, pēc tam jau dominē akmeņi.

Pie Pogačņikov dom nokļūstam pēc 3,5 stundu gājiena. Joprojām ir saulains un varam apskatīt kalnus visapkārt, divus
skaistus kalnu ezerus un Zadnjicas ieleju.

Lejup ejam pa to pašu mūļu taku – tā, diemžēl, ir tik pat gara, cik augšup ejot. Pie auto esam apmēram puspiecos. Ceļā esam pavadījuši 7, 5 stundas, nogājuši 23km, augstumu starpība 1450m.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Ceturtā diena. Debela Peč

Ceļamies sešos un braucam uz Pokljukas sporta viesnīcu. Pie tās sākas mūsu maršruts uz Debela Peč – Lipancas kalnu grēdas augstāko virsotni (2014m). Ejam vispirms pa egļu mežu, tad pļavu, tad vēl vienu egļu mežu līdz kalnu mājām Blejska Koča. Tālāk izvēlamies taku, kura iet uz Debela Peč virsotni. Taka te jau kļūst stāvāka un akmeņaināka, bet sasniedzam virsotni bez problēmām. Laiks ir saulains un visi Triglava nacionālā parka kalni kā uz delnas, ieskaitot pašu Triglavu (kurš tieši ir Triglavs, mums parāda kāds čehs).

No Debela Peč pa kori ejam uz citām virsotnēm – Brda (2009m), Lipanski Vrh (1975m), tad pa stāvām akmens sienām (turoties pie trosēm), nokļūstam nākamajās divās virsotnēs (pirmajai nosaukumu neviens neiegaumēja, otrā ir Mrežce).

No Mrežces kāpjam lejā uz Blejska Koča, tur no lielā ēdienu saraksta izvēlamies vienīgo, kas vēl atlicis – divus gulašus kāpostu zupas izskatā un divus gulašus kā gulašus ar nesaprotamu putru. Klāt turku kafija un tēja, viss ar daudz cukura. To visu notiesājam pļaviņā ar skatu uz nupat iekarotajām virsotnēm.

Paēduši dodamies lejā uz auto. Gājiens ilga 7,5 stundas, nogājām 19km, augstumu starpība 750m.

Braucam apskatīt Bledu. Uzbraucam kalnā pie cietokšņa, apskatam to no ārpuses, tad pa līkloču kāpnēm dodamies lejā uz
Bledas ezeru un noejam gabalu pa promenādi gar ezeru.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Piektā diena. Korita Mostnice un Bohinjas ezers

Naktī līst un trokšņo pērkons. No rīta mūsu ciemā ir migla. Izlemjam braukt nedaudz uz dienvidiem uz Bohinjas ezeru. Braucot līņā, bet tuvojoties galamērķim laiks pamazām skaidrojas. Auto atstājam maksas stāvvietā, jo citu variantu nav.

Ejam gar Mostnices upi, kura ir klintīs izgrauzusi dziļu, šauru aizu. Ūdens ir izveidojis klintīs visdažādākās formas
iedobumus un caurumus. Kāda klints upes vidū izskatās pēc ziloņa.

Taka iet gar aizas malu un palēnām augšā kalnā. Pēc pāris stundām (un fotografēšanas) nokļūstam klajākā vietā un tālāk pa lauku ceļu aizejam līdz Mostnices ūdenskritumiem (Mostniški Slapovi). Ūdenskritumi nav pārāk iespaidīgi, toties ir skaists skats uz kalniem ar rudenīgi rūsganiem mežiem. Pa ceļam satiekam vairākas salamandras un glodeni.

Nogājuši lejā braucam uz Bohinjas ezera tālāko galu. Apskatām Zlatorogu (slovēņu mitoloģijas tēlu) statuju un
izpeldamies Bohinjas ezerā. Ūdens ir dzidrs un tīrs. Ezera dibens strauji iet dziļumā (trīs četri soļi un jau jāpeld). Kad esam nopeldējušies, ap mums pulcējas palielas zivteles. Gaida cienastu.

Vēja tikpat kā nav. Ezerā atspoguļojas kalni un krastmalas koki. Ko vēl vairāk var vēlēties? Ja nu vienīgi vakariņas

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Sestā diena Mala Mojstrovka

Ir mākoņains, bet laika prognoze lietu nesola. Cerībā, ka kalnos nebūs bieza migla, braucam uz Vršiča pāreju. Pirms deviņiem pārejas stāvvieta ir jau gandrīz pilna, jāmaksā 3 eiro (jāmaksā tāpēc, ka esam ieradušies no rīta – pēcpusdienā neviena, kas iekasētu samaksu, te nav).

Kad sākam iet, mākoņi jau ir daļēji izklīduši. Ir 13 grādi, bet saulē kāpjot kalnā drīz jau kļūst karsti. Pa akmeņainu taku vispirms uzkāpjam līdz pārejai, pēc tam Suhi Vrh virsotnē. Tur īsu brīdi atpūšamies un dodamies atpakaļ uz pāreju un tad uz otru pusi rāpjamies augšā 2332m augstajā Mala Mojstrovka virsotnē. Tur uz pusdienām sapulcējas bariņš alpu kovārņu (alpine cough). Viņi jau zina, ka cilvēki kāpj kalnos, lai paēstu. Un tad kaut kas garšīgs arī atlec – vajag tikai īstajā brīdī būt īstajā vietā.

Novērtējam blakus esošo Velika Mojstrovka – tur var nokļūt rāpjoties pa nepatīkami stāvu birstošu taku. Bez tam Velika Mojstrovka gandrīz visu laiku ir mākoņos. Nolemjam iet lejā. Izvēlamies citu ceļu, nekā nācām augšā – pa kalna kori. Šis variants ir labāks.

Pie stāvvietas nokāpjam vienos – ceļā pavadījām 4 stundas, augstumu starpība 720m.

Nolemjam vēl aiziet tuvāk apskatīties milzu raganas attēlu (Ajdovska Deklica). Raganas sejas attēls klints sienā ir
dabas veidots. To redzējām kāpjot lejā no Mala Mojstrovka. Diemžēl raganas tuvplāni neizdodas, jo takas beigu daļa ir stāva klinšu siena ar trosēm. Dodamies atpakaļ uz stāvvietu pa ceļam fotografējot raganas seju no dažādām
vietām.

Pēdējais šodienas pasākums ir Peričņika ūdenskritumi. Apakšējo ūdenskritumu var redzēt jau no ceļa. Uzkāpjam arī līdz
augšējam un apskatām abus tuvumā.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Septītā diena. Visoki Kanin

Prognozes sola lietu, bet ārā ir saulains. Dodamies vēlreiz uz Bovecu – šodien ir sestdiena un pacēlājam vajadzētu strādāt. Bijām lasījuši, ka pacēlājs iet augšā veselās stundās. Piebraucam dažas minūtes pēc deviņiem un redzam, ka cilvēki iet ieksā pacēlāja mājiņā. Paķeram zābakus un mugursomas un basām kājām skrienam uz kasi un pēc tam uz pacēlāju. Mums iedala četrvietīgu vagoniņu (gondolu). Augšā braucam nedaudz vairāk par pusstundu, augstumu starpība ap 1800m. Sākumā braucam gandrīz horizontāli, tad pamazām uz augšu. Pacēlājam ir divas starppieturas – tur vagoniņš pārkārtojas izmantojot kaut ko līdzīgu pārmijām.

Augšējā stacija ir apmēram 2200m augstumā. Koku te vairs nav – tikai gaišas, sasprēgājušas klintis un akmeņi.
Takai uz Kaninu ir ceturtā grūtības pakāpe. Ir gan troses, gan metāla kāpšļi un citas izpriecas. Īstajā virsotnē nokļūstam caur četrām citām. Gan pa ceļam, gan arī no Visoki Kanin varam baudīt kaut ko līdzīgu mēness ainavai. Visapkārt
klintis, akmeņi, šur tur sniegs. Aiz mums kāpj mākoņi. Kādu laiku mēs ar Ilzi ejam karstā saulē, Imants un Benita, kuri seko, iet mākoņa ēnā.

Maršruta pēdējais posms ir diezgan sarežģīts (kāpšļi, troses, stāvi kāpieni), bet tiekam veiksmīgi galā. Atpakaļ ejam pa to pašu ceļu. Nelielu gabalu pirms pacēlāja nogriežamies uz taku, kura ved atkal kalnā uz Prestreljenik okno – lielu caurumu klints sienā. Miglas mākoņi jau ir mums visapkārt, bet skats uz Prestreljeniku vienalga ir iespaidīgs.

No Prestreljenika dodamies uz pacēlāju un braucam lejā. Tur ir 27 grādi silts.

Ēstuvē pie pacēlāja apakšējās stacijas paņemam picas, kolu ar citronu un ledu, un kafijas. Tas mūs rehabilitē tiktāl, ka varam doties apskatīt Bokas ūdenskritumu (diez vai tam ir kas kopējs ar slaveno Lindgrēnas stāstu varoni). Ūdenskritums ir 106m augsts (augstākais un lielākais Slovēnijā) – to var labi redzēt no autostāvvietas. Tomēr nežēlojam laiku un spēkus, lai uzkāptu un apskatītu to tuvāk. Stunda turp atpakaļ.

Atpakaļ tomiņš (tom-toms) mūs aizved pa tuvāķo ceļu – caur Itāliju.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Astotā diena. Tromeja

Sakravājam somas, izvācamies no naktsmītnes un noliekam auto turpat netālu Ratečes centrā. Te sākas taka uz netālu esošo kalnu, kur ir Itālijas, Austrijas un Slovēnijas robežpunkts (Tromeja slovēniski nozīmē trīs robežas). Sākumā ejam cauri ciematam, tad pa meža ceļu un visbeidzot pa stāvu meža taku. Jau pirms nokļūstam uz takas sāk līt un lietus pakāpeniski kļūst spēcīgāks. Tromejā nokļūstot jau līst pamatīgs pērkona lietus ar visiem skaņas un gaismas efektiem. Savelkam kas kuram ir līdzi paņemts šādiem gadījumiem un apskatām gan Slovēnijas Austrijas robežu (kura izskatās pēc ganību nožogojuma), gan robežu krustpunkta zīmi un metālā lietu Slovēnijas kalnu maketu. Lietus nemazinās, tāpēc ilgi nekavējamies un dodamies lejā.

Ap divpadsmitiem esam lejā. Braucam caur Austriju un Vāciju uz Frankfurtes (Hānas) lidostu. Ceļojums ir beidzies: Benita un Imants vēl dažas dienas paliek Vācijā, bet Ilze un Juris rīt agri no rīta lido uz Rīgu.

Vēl bildes Vēl bildes
Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)