Ceļamies sešos un braucam uz Pokljukas sporta viesnīcu. Pie tās sākas mūsu maršruts uz Debela Peč – Lipancas kalnu grēdas augstāko virsotni (2014m). Ejam vispirms pa egļu mežu, tad pļavu, tad vēl vienu egļu mežu līdz kalnu mājām Blejska Koča. Tālāk izvēlamies taku, kura iet uz Debela Peč virsotni. Taka te jau kļūst stāvāka un akmeņaināka, bet sasniedzam virsotni bez problēmām. Laiks ir saulains un visi Triglava nacionālā parka kalni kā uz delnas, ieskaitot pašu Triglavu (kurš tieši ir Triglavs, mums parāda kāds čehs).
No Debela Peč pa kori ejam uz citām virsotnēm – Brda (2009m), Lipanski Vrh (1975m), tad pa stāvām akmens sienām (turoties pie trosēm), nokļūstam nākamajās divās virsotnēs (pirmajai nosaukumu neviens neiegaumēja, otrā ir Mrežce).
No Mrežces kāpjam lejā uz Blejska Koča, tur no lielā ēdienu saraksta izvēlamies vienīgo, kas vēl atlicis – divus gulašus kāpostu zupas izskatā un divus gulašus kā gulašus ar nesaprotamu putru. Klāt turku kafija un tēja, viss ar daudz cukura. To visu notiesājam pļaviņā ar skatu uz nupat iekarotajām virsotnēm.
Paēduši dodamies lejā uz auto. Gājiens ilga 7,5 stundas, nogājām 19km, augstumu starpība 750m.
Braucam apskatīt Bledu. Uzbraucam kalnā pie cietokšņa, apskatam to no ārpuses, tad pa līkloču kāpnēm dodamies lejā uz Bledas ezeru un noejam gabalu pa promenādi gar ezeru.