Eiropas Smailes

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Eiropas smailes

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Colado de Verde: 43.150700, -4.918700
Cuernon: 43.144900, -4.526200
Tresvizo: 43.266900, -4.632600
Garganta del Cares: 43.258260, -4.830611
Coriscao: 43.076300, -4.750300
Frama: 43.148370, -4.593347
Fuente De: 43.144397, -4.812098
San Pedro de Bedoya: 43.181200, -4.566800

Eiropas smailes (Picos de Europa) ir neliels kalnu masīvs Spānijas ziemeļos uz trīs provinču robežas. Masīva austrumu daļa atrodas Kantabrijā, rietumu – Astūrijā, bet dienvidu – Kastīlijā un Leonā. Masīvs atrodas tikai pāris desmitus kilometru no Atlantijas okeāna. Precīzāk – Biskajas (basku) līča jeb Kantabrijas jūras, kā to sauc paši spāņi. Rajonu starp Eiropas smailēm un jūru sauc par zaļo Spāniju, jo te klimats nav tik karsts kā pārējā Spānijā un tāpēc te viss nav tā izdedzis. Mūsu uzturēšanās laikā te temperatūra dienā bija no 10 līdz 25 grādiem. Spānijas dienvidos (Valensijā) temperatūra bija pa 10-15 grādiem augstāka.

Kalniem nosaukumu it kā ir devuši vaļu mednieki, jo, atgriežoties no medībām, viņi vispirms ieraudzīja tieši šīs virsotnes. Masīvu trīs daļās sadala dziļas trīs upju (Cares, Devas un Dujas ) iegrauztas aizas. Vispazīstamākā ir Cares upes aiza, vairāk nekā 2500m augstās Eiropas smaiļu centrālā masīva virsotnes atrodas tikai pāris kilometru no zemu ielejā tekošās upes.

Tesorero

Izvēlamies šos kalnus kā savu ceļa mērķi, jo lasījām, ka šeit ir viena no nedaudzām vietām Spānijā, kur ir labi saglabājusies mežonīga daba. Domājām arī, ka Pirenejos oktobrī varētu būt vēsi un tāpēc jābrauc vairāk uz dienvidiem. Kas attiecas uz pirmo punktu, tad tur mums nenācās vilties. Ar otro iznāca neliels pārpratums. Izrādās, ka Kanigū kalns Francijas Pirenejos patiesībā ir vairāk uz dienvidiem, nekā Eiropas smailes Spānijā.

Lidojām ar Ryanair pa maršrutu Rīga – Londona (Stansteda) – Santandera. Atpakaļ Santandera – Frankfurte (Hāna) – Rīga. Auto rezervējām internetā no Ryanair vietnes un ņēmām Santanderas lidostā. Naktsmītni meklējām uz visu laiku vienā vietā (tā var dabūt lētāk). Noīrējam nelielu mājiņu Framas ciemā 3 km attālumā no tūristu iecienītās Potes pilsētas un ap 30km no centrālā Eiropas smaiļu masīva.

Bildes Bildes

Pirmā diena. Frama

Ielidojam Santanderā trešdienā, 2009. gada 7. oktobrī sešos vakarā. Izkāpjot no lidmašīnas uzreiz jūtam, ka esam dienvidos – mūs apņem silts dienvidu gaiss. Iegūstam Toyota Yaris ar 6 ātrumiem. Braucam pa lielisku autostrādi (tā ir bezmaksas, mūsu kartē gan bija rakstīts citādi) pārsvarā ar ātrumu 120kmh. Kad nobraucam no autostrādes, uz priekšu jau iet lēnāk. Drīz sākas Ermidas (Hermida) kanjons – ap 20 km pa līkumotu ceļu šaurā aizā.

Framā nokļūstam jau tumsā. Pēc apraksta neizdodas īsto māju atrast. Pa šaurām līkumotām ieliņām nokļūstam pie baznīcas. Zvanu saimniekiem. Atbild spāniski un angliski neko nesaprot. Nosaucu vairākas reizes baznīcas nosaukumu, bet nekāda labuma no tā nav. Saruna pārtrūkst. Par laimi ieraugu vīrieti, kurš pāri nelielam tiltiņam nāk uz mūsu pusi. Parādu viņam lapu ar māju nosaukumu un viņš mūs aizved pie īpašnieka. Tas savukārt iekāpj savā mašīnā un aizved mūs uz mūsu naktsmītni.

Saimnieks izrāda māju (iztiekam ar zīmēm), samaksājam naudu un esam naktsmītni ieguvuši.

Mājai ir istaba ar virtuvi pirmajā stāvā, neliela vannas istaba un guļamistaba otrajā stāvā. Virtuvē ir viss nepieciešamais – elektriskā plīts, veļas mašīna un ledusskapis.

Otrā diena. San Pedro de Bedoya

Rīts paiet pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču iegādē. Veikalu atrodam Potes pilsētā. Iepērkamies un izstaigājam arī skaisto pilsētas centru. Tad aizvedam pirkumus mājās un dodamies pirmajā pārgājienā.

Aizbraucam uz netālu esošo San Pedro de Bedoya ciemu. Tālāk pēc plāna mums vajadzēja pa ceļu iet uz nākamo ciemu – Salarzon. Tomēr Ilze ierauga taku, kura arī iet uz Salarzon. Ejam pa to – tiešām uz Salarzon, tikai pāri kalnam. Tādējādi pusstundas vietā ejam kādas divas. Bet tas ir tā vērts – redzam skaistus kalnu skatus, ēdam kazenes. Tālāk mūsu maršruts iet uz nākamo ciemu – Pumare?a. Ejam pa ceļu starp vīnogu un aprikožu laukiem. Nedaudz pagaršojam gan vienus, gan otrus (lai piedod īpašnieki). No Pumarejas ejam atpakaļ uz San Pedro.

Braucam uz Ermidas aizu apskatīt Ermidas (Hermida) ciematu. Skaists kalnu ciematiņš pie kalnu upītes. Ciemata otrā galā blakus ceļam kalnā ir grota ar svētās statuju un krustu uz klints. Mēģinām atrast ceļu, kā piekļūt, bet neveiksmīgi. Atpakaļ ejam pa taku gar upes otru krastu. Taka brīžiem iet pa koka latiņu celiņu, kurš nostiprināts virs ūdens pie stāvā krasta. Pabraucam vēl nedaudz uz ziemeļiem no Ermidas līdz skatu vietai. Tur apstājamies pavērot aizu. Pāri upei kalna nogāzē mierīgi ganās divas kalnu kazas.

Treks

Trešā diena. Fuente De

Braucam no paša rīta uz Fuente De – 23km no Potes pa kalnu ceļu Eiropas smaiļu centrālā masīva viduča virzienā. Fuente De ir tikai pāris viesnīcu un funikulieris, kurš uzved gribētājus 800 metrus augstas stāvas klinšu sienas pašā augšā. Brauciens vagoniņā (tajā ir vieta 20 cilvēkiem) ilgst nedaudz vairāk par 3 minūtēm.

Vagoniņā aprunājos ar spāni, kurš prot angliski. Viņš iesaka kāpt Tesorero kalnā, bet tikai ne miglā. Migla te esot tik blīva, kā nekur citur pasaulē. Augšā ir daži mākoņi, bet pārsvarā spīd saule. Nolemj iet uz kalnu. Sākumā taka ir ļoti plata (acīmredzami te kalnu gājēju netrūkst). Pēc vairāk nekā stundu garas iešanas taka paliek šaurāka un akmeņaināka. Sekojam mūsu spānim un redzam, kā viņš ar savu kompanjonu uzkāpj Tesorero kalnā. Arī mēs gandrīz uzkāpjam – tad Ilzei kaut kas notiek ar liela muskuli. Nolemjam pa stāvo nogāzi vairs tālāk uz augšu nekāpt un dodamies atpakaļ. Nokāpuši līdz pārejai taisām pauzi ar ābolu ēšanu. Par to izrāda interesi spilgti melns putns ar sārtām kājām un skaistu, dzeltenu knābi. Metu viņam ābola gabaliņus un viņš pamazām pienāk pavisam tuvu – kāda metra attālumā. Nākamajā atpūtas vietā pēc vairākiem kilometriem melnais draugs atkal ir klāt – jau ar vairākiem radiniekiem. Liekas, ka tiešām ir tas pats putns.

Pirms nokļūšanas funikuliera pieturā ejam gar kazu un aitu ganāmpulku. Kazas ir ļoti interesantās krāsās (piemēram – pakaļpuse ir tumši brūna, priekšpuse – gaiši brūna). Braucam lejā ar funikulieri un tālāk uz savu naktsmītni.

Vakarā ir jautrs notikums ar veļas mašīnu – nevaram no tās dabūt ārā izmazgātās drēbes. Zvanam saimniecei – tā atsūta palīgā savu tēvu (kurš nesaprot ne vārda angliski). Tēvs groza un spaida veļas mašīnas pogas – redzams, ka viņš nesaprot, ko dara. Ar vārdnīcas palīdzību apvaicājos, vai viņš nevarētu dabūt instrukciju. Viņš aizbrauc pēc instrukcijas un atved sievieti. Beigu beigās ar „instrukcijas” palīdzību kaut kā drēbes ārā dabūjam.

Treks

Ceturtā diena. Mirador del Tombo, Monto

Braucam apskatīties uz Eiropas smailēm no dienvidiem. Vispirms braucam uz pāreju Puerto de San Glorio. Tad Portilla de la Reina ciematā nogriežamies pa labi pa ceļu, kurš iet iekšā kalnos. Klintis visapkārt ir zaļā krāsā (ar sūnu noaugušas), koku lapas ir sākušas krāsoties dzeltenas/sarkanas, skaisti ir arī gatavām ogām pilnie pīlādži. Tālāk braucot redzam, ka klintis ir pilnas ar akmeņiem. Tādas vēl nebijām redzējuši – it kā mīkstu klints masu kāds būtu piebēris ar akmeņiem un pēc tam tas viss sacietējis. Apstājamies un ejam pa vienu no takām apskatīties tuvāk. Cita starpā atrodam arī sēravotu ar acīmredzami veselīgu (pēc smaržas spriežot) ūdeni.

Tālāk braucam līdz ciematam Posada de Valdeon (jādod gan ir ceļš pretējā virzienā ejošam aitu baram), pēc tam vēl 3 kilometrus līdz skatu punktam Mirador del Tombo. Te sākas tūristu iecienītā Kares upes aiza (Garganta del Cares). Īstā aiza sākas nedaudz zemāk pa upi – pie Kainas (Cain) ciema. Bet no šejienes ir lielisks skats uz Eiropas smaiļu virsotnēm un aizas sākumu. Ejam pa taku gar upi kādus pāris kilometru, bet drīz vienīgā iespēja tikt uz priekšu ir šoseja. Griežamies atpakaļ un braucam izmēģināt taku, kuru bijām ievērojuši nedaudz pirms Posada de Valdeon – pie Pradas ciema. Taka ved uz augšu kādus 600 metrus uz Monto priekškalni. Gandrīz visu laiku līst sīks, silts lietutiņš, arī redzamība ir slikta. Tomēr daba visapkārt ir krāsaina un gājiens pa kalnu ceļu ir patīkams.

Piektā diena. Coriscao

Iepriekšējā dienā nopirktajā maršrutu grāmatiņā atrodam maršrutu uz Koriskao (Coriscao) virsotni. Gājiens sākas Ļezvas pārejā (Colo de Llezba). Uz pāreju braucam pa ļoti šauru ceļu no jau zināmās Puerto de San Glorio. Pārejā ceļa līkumā jau vairāki auto stāv (kad vēlāk nonākam lejā, ceļa malas kādu simt metru garumā ir pilnas ar auto). Ir mākoņains, bet skaidrojas. Pārejā spīd saule (lielisks laiks ir visu dienu – pēcpusdienā Potes pilsētā ēnā ir 24 grādi).

Pie pārejas nelielā paugurā ir liela akmens statuja – lācis. Ejam to apskatīt, bet atpakaļ nākot redzam, ka stāvvietā iebrauc lielais tūristu autobuss. Tāpēc vairs nekavējamies un dodamies ceļā. Koriskao var redzēt jau no stāvvietas – līdz tam ir jāiet pa kādu četru kalnu mugurām. Pirmajā pakalnā govju ganāmpulku apsargā divi iespaidīga lieluma suņi. Drošības pēc apejam ar līkumu. Taka nav stāva un ir viegli ejama – pa pļavu, cauri viršiem un zemiem krūmiem. Tikai pēdējais kāpiens pašā Koriskao ir stāvāks. Augšā skats ir lielisks – visi trīs Eiropas smaiļu masīvi kā uz delnas. Lejā mākoņu jūra, no kuras ik pa gabalam izlien kāda virsotne. Parunājam nedaudz ar diviem spāņiem. Viņu angļu valoda nav daudz labāka kā mana spāņu valoda. Par Latviju zināja tik daudz, ka tur ir Rīga. Spāņi parāda, kur ir Fuente De funikuliera augšējā stacija un taka.

Pamazām virsotnē sāk nākt arvien jauni cilvēki. Taisāmies lejā (paliek par biezu J). Lejā ejot uzkāpjam vēl divās zemākās virsotnēs un satiekam augšup gājējus (arī dažus sākumskolas vecuma bērnus). Mākoņi pamazām izklīst un Eiropas smailes pamazām atklājas visā pilnībā.

Nokāpjot zemākajā pakalnā noskatāmies, kā savu lidojumu uzsāk 3 paraplāni. Divos lido iesācēji ar instruktoriem. Redzam, kā instruktori māca skolniekus, kā ir jāsāk lidojums.

Uzkāpjam vēlreiz līdz akmens lācim un augstāk līdz klintīm, kuras vairāku desmitu metru augstumā paceļas virs lāča figūras. Tur nedaudz atpūšamies un tad dodamies lejā uz stāvvietu.

Braucam lejā uz Potes pilsētu un apstājamies pilsētas centrā. To nav tik viegli izdarīt, jo pilsēta ir pilna – gan ielas, veikaliņi, gan ēstuves ir cilvēku pilnas. Visi bauda svētdienas vakaru.

Treks

Sestā diena. Garganta del Cares

Braucam uz slaveno Kares rīkli (Garganta del Cares). Tā ir šaura, dziļa un gara aiza, kuru Kares upe ir izgrauzusi starp Eiropas smaiļu centrālo un rietumu masīvu. Tūristu iecienītais posms ir no Poncebos līdz Kainai (Cain). Tur ir iekārtota apmēram 10 kilometru gara taka – liela daļa no tās ir izcirsta vertikālā klintī. Te ir daudzi tuneļi un vairāk tilti.

Laiks ir mākoņains un aiza no augšas ir nosegta ar mākoņiem. Takas sākums no Poncebo iet diezgan stāvus augšā – līdz pēc kādām 40 minūtēm nokļūstam takas augstākajā punktā – Los Coleos. Pēc tam taka iet gan uz leju, gan uz augšu gar klintīs izbūvētu kanālu, kurš piegādā ūdeni elektrostacijai. Kanāls pārsvarā ir izcirsts klintīs, tikai vietām tas iznāk ārpusē kā liela betona rene.

Aiz Los Coleos sākas takas klintī izcirstā daļa. No takas uz leju ir bezdibenis, uz augšu vertikālā siena turpinās vēl kādus pāris simtu metru. Netālu no dziļās aizas kalni paceļas vairāk nekā 2 kmvjl.

Pēdējais gabals pirms Kainas ir visinteresantākais. Tur ir garš tunelis, kurā ik pēc gabala klintī ir izcirsti logi.

Lai gan ir oktobra vidus un pirmdien, taka ir pilna ar cilvēkiem. Ir grūti iedomāties, kas šeit notiek vasarā nedēļas nogalēs.

Kaina ir neliels kalnu ciematiņš. Šoseja, kas nāk no Posada de Valdeon, šeit beidzas. Tā atrodas Kastīlijas un Leones provincē (Poncebos – Astūrijā). Izstaigājam Kainu un uzkāpjam vēl kalnā virs ciemata. Tur atpūšamies un tad dodamies atceļā.

Atceļā jau spīd saulē. Vairākās vietās gar taku ganās kazas – dažas bīstami tuvu bezdibeņa malai.

Atceļā vēl apstājamies Arenas de Cabrales pilsētā.

Septītā diena. Tresviso

Braucam pa Ermidas aizu cauri Ermidas ciemam līdz Urdonas (Urdon) elektrostacijai. Urdonas elektrostacija ir uzcelta nelielajā spraugā, ko Ermidas aizas sienās ir izgrauzusi Urdonas upe. No šejienes sākas mūļu taka uz 850m augstāk esošo Tresviso ciemu. Līdz nesenam laikam tā bija Tresviso vienīgā saite ar ārpasauli. Tagad uz Tresviso var aizbraukt arī ar auto no Poncebos Astūrijā. Braucot no Potes tas ir liels līkums. Tūristu ceļvedī Tresviso pat ir nosaukta par Kantabrijas anklāvu Astūrijā – ar pārējo Kantabriju to savieno tikai šī mūļu taka. Turpat arī ir rakstīts, ka vietējais pastnieks joprojām katru dienu iet pa mūļu taku aiznest ciema iedzīvotājiem avīzes un vēstules.

Sākam kāpt 9.10 gar Urdonas upi. Urdonas aiza ir ēnā un jāiet kādu stundu līdz mēs tiekam saulē. Sākot iet temperatūra ir kādi 13 grādi, vēlāk kļūst siltāks. Pirmajā atpūtas vietā ar mums grib draudzēties mazs sarkanīgs putniņš. Nāk pavisam tuvu, bet nofotografēt ir grūti, jo viņš visu laiku kustas.

Ejam tālāk pa platu mūļu taku gar stāvu klints sienu līdz nokļūstam līdz Pilāta balkonam (Balkon de Pilatos). No turienes kā no balkona skaisti skati uz kalniem otrpus Urdonas aizas. Pēc brīža jau tālāk kalnā ieraugām Tresviso mājas. Vēl kāda stunda gājiena un esam klāt. Ieeja pilsētiņā ir pa ceļu, kurš betonēts no neregulārām sarkanīgām klinšu plātnēm. Ceļa malā viens otram blakus atrodas basketbola laukums un kapsēta. Līkumojam pa šaurajām ieliņām, kamēr atrodam taku, kura uzved kalnā virs Tresviso un tālāk uz kaimiņu ciemu. Pēc kāda kilometra taka kļūst pavisam šaura un gar klinti ir novilkta trose. Tikko sākam gar trosi iet, kā no aizmugures mums virsū joņo aitu bars, kuru dzen suns. Nepaspējam nobīties – aitas ieraudzījušas mūs, metas atpakaļ un sabēg nelielā laukumiņā blakus takai. Suns arī apmulst un skrien atpakaļ.

Nogājuši vēl gabalu, atpūšamies takas līkumā un tad dodamies atpakaļ uz Tresviso un lejā uz Urdonu. Pie mašīnas esam četros.

Atpakaļbraucienā pirms Tamas ciema apstājamies apskatīt Eiropas smaiļu nacionālā parka māju. Tā ir moderna vairākstāvu ēka ar kinozāli un izstāžu telpām. Kinozālē apskatāmies pusstundu garu filmu par Eiropas smailēm. Ekrāns sastāv no divām daļām: vertikālajai daļai apakšā ir vēl otra, slīpa (ar apakšējo malu uz priekšu pret skatītājiem). Filma ir bez vārdiem, tāpēc visu varam labi saprast. Pēc tam izstaigājam ekspozīcijas. Te ir izmantoti gan griesti, gan sienas un arī grīda. Vairākas ekspozīcijas prot par sevi pastāstīt – arī angliski.

Treks

Astotā diena. Zaļā pāreja

Braucam uz Posada de Valdeon. No turienes mēģināsim tikt augšā 2400m augstajā Tore Beremejo (viena no Rietumu masīva augstākajām virsotnēm). Izbraucam agri – pilnīgā tumsā zem zvaigžņotām debesīm.

Sākam iet 9.10. Ar īstās takas atrašanu neveicas. Uzkāpjam kādu gabalu, tad kāpjam atpakaļ un ciematā nopērkam sīkāku karti. Pat ar visu smalko karti īsto taku pazaudējam (tā bija aizaugusi) un ilgi cīnāmies vienā pakalnā – laužamies cauri visādiem krūmiem (arī dzelkšņainiem). Tur zaudējam vismaz stundu. Beidzot atrodam savu taku un sākam pa to kāpt augšā pa birstošiem akmeņiem uz spraugu klinšu sienā, kura  paceļas virs Posada de Valdeon. No pilsētiņas spraugu redzēt nevar – kreisā klinšu sienas daļa ir kādus simt metrus priekšā labajai. Tiekam aiz kreisās daļas un gar tās aizmuguri pa klinšainu un akmeņainu taku uzrāpjamies Pambučo pārejā (Colado de Pambucho). Pa ceļam redzam savvaļas kazu pāri. Atpūšamies nedaudz un pa turpinām iet uz augšu uz apmēram 2000mvjl augstumā esošo Zaļo pāreju (Colado de Verde). Pēc ilgās kāpšanas pa klintīm un akmeņiem Zaļā pāreja patiešām ir pārsteigums – tā ir zaļš ar zāli apaudzis valnis klinšu vidū. No pārejas ir lielisks skats uz rietumiem.

Pulkstenis jau ir četri. Saule karsē, spēka vairs nav un laika arī. Bet līdz Torre de Beremejo vēl ir tālu. Nolemjam kāpt lejā. Lielu daļu no lejupceļa ejam pa kalna ēnu – tas dod atpūtu no karstās saules. Lejā nogājuši atrodam lauku ceļu – to pašu, pa kuru no rīta sākām iet. Ejam pa krāšņiem augiem bagāto kalna nogāzi, plūcam rožu augļus un graužam.

Braucot atpakaļ uz Potes uz ceļa iztraucējam stirnu pāri, tās bez lieka satraukuma ieskrien pāris metrus mežā un tālāk nemūk. Kad tiekam pāri San Glorio pārejai, sāk strauji tumst un Framā atgriežamies pilnīgā tumsā zem zvaigžņotām debesīm.

Treks

Devītā diena. Kantabrijas jūra

Nolemjam braukt uz jūru – pa vistaisnāko ceļu cauri Ermidas aizai un Unikeras (Uniquera). Pie Unikeras pārbraucam pāri Santanderas-Ovjedo maģistrālei un drīz esam pie jūras. Noliekam auto pie liela tukša kempinga pašā jūras krastā. Pa līkumotu asfaltētu celiņu nokāpjam cauri kempingam pie jūras. Es noģērbju basas kājas un bradāju pa ūdeni, Ilze tikmēr atrod krasta klintīs skaistu grotu.

Tālāk braucam uz San Vicente de la Barquera pilsētu. Tās centrs atrodas nelielā paugurā pussalā, kuru viedo divu upju sateka. Ar pārējām pilsētas daļām centru savieno divi skaisti tilti. Pilsēta atrodas pie jūras. Kad ierodamies, jūrā ir bēgums un upēs ūdens līmenis ir zems– kuģīši un laivas guļ smiltīs.

Sākam centra apskati no upju satekas. Pussalas šajā galā atrodas bijusī karaļa pils (tagad muzejs), otrajā, augstākajā galā atrodas Katedrāle. Pilsētas centru joprojām apjož mūris. Samaksājam un ieejam karaļa pilī. Izstaigājam torni un apskatam ekspozīcijas. No augšas ir lielisks skats uz Eiropas smaiļu virsotnēm un jūru. Pa to laiku, kamēr mēs staigājām pa pilsētu, jūrā jau ir iestājies paisums.

Tālāk pārbraucam tiltam un apstājamies pie pludmales. Jūras krastā ieēdam vieglas pusdienas un baudām skatu pāri upei uz pilsētas centru. Paēduši braucam tālāk un apstājamies citā – daudz lielākā pludmalē. Tur darbojas vairāki sērfotāji un redzam arī vientuļu peldētāju. Aizstaigājam līdz pludmales tālākajam galam, tad dodamies atpakaļ un braucam uz Komiljas (Comillas) pilsētu. Pakalnā redzamajai iespaidīgajai universitātes ēkai netiekam klāt – tur ir remonts. Toties apskatam pili un tai blakus Gaudi projektētu ēku – El Capricho de Gaudi. Pēc tam izstaigājam iespaidīgo pilsētas centru. Pie svarīgākajiem laukumiem un ēkām ir izliktas plāksnes ar aprakstu (arī angliski). Sameklējam arī Moro vārtus (Puorte de Moro). Vārtos ir 3 ejas – mašīnām, cilvēkiem un putniem (apaļš caurums virs cilvēku ejas). Visi vārti apauguši ar vīnstīgām. Leģenda vēsta, ka vārtus projektējis Gaudi. Kādu dienu viņš ir pastaigājies gar jūru un vērojis putnus. Iedvesmas pārņemts viņš vārtus uzzīmējis smiltīs ar nūju. Vēl apstājamies pie jūras netālu no universitātes ēkām. Aizstaigājam līdz stāvajam jūras krastam un nokāpjam līdz pat jūrai, kura šļācas pret piekrastes klintīm. Skaisti.

Desmitā diena. Cuernon

Šodien kāpjam Kuernonā (Cuernon – 2048mvjl). Taka sākas kādus 8 km no mūsu mājas – Somaniezo ciemā. Sākam iet 8.50 uz Santa Lucia de Luz svētnīcu. Ejam pa lauku ceļu gar Anjēzas upīti. Ir tikai daži grādi virs nulles un visur ir redzamas nakts salnas pēdas. Ejam pa kalna ēnas pusi – ir auksts. Tikai pēc gandrīz divu stundu kāpiena tiekam beidzot saulē. Tomēr daudz siltāk nekļūst. Toties saule spīd tieši acīs tā, ka nav iespējams pacelt galvu.
Ceļu nav iespējams saskatīt – var redzēt tikai pāris metrus uz priekšu.

Uzkāpjot klajākā vietā sāk pūst auksts vējš. Uzkāpjam līdz svētnīcai, bet statuju neizdodas apskatīt – svētnīca ir slēgta (statuja esot 32cm gara un sava izmēra dēļ iesaukta par santucha – maziņā svētā).

Mazliet atpūšamies un pa lauku ceļu dodamies tālāk. Vispirms uzkāpjam līdz ganībām pēc tam sākam meklēt savu kalnu. Sākumā uzkāpjam 1940m augstā virsotnē. No turienes redzam, ka Kuernona virsotne ir spics akmeņu krāvums. Mēģinām tikt no vienas puses, tad no citas. Visur iesprūstam starp lieliem klinšu bluķiem, caur kuriem uz augšu neprotam tikt. Pēdējos metrus uzrāpjos viens. Tieku līdz kalna korei, bet līdz pašai virsotnei paliek vēl kādi metri piecdesmit pa klinšu bluķiem.

Dodamies lejā, pa ceļam ēdam kazenes. Kopā ceļā pavadām 10 stundas.

Treks

Vienpadsmitā diena. Mājup

No rīta ceļamies un braucam uz Santanderu. Lidojam uz Hānu, kur pavadām nakti viesnīcā 10 metru attālumā no lidostas. Skaņas izolācija ir lieliska – nekādas lidmašīnu rēkoņas vai kā tamlīdzīga. Nākamajā rītā lidojam uz Rīgu.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)