Pireneji – Katalonija

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Pireneji - Katalonija

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Puigmal d’Err: 42.394500, 2.079600
Pic d’Eyne: 42.469500, 2.082600
Madre: 42.687700, 2.250600
Noufont: 42.480700, 2.180100
Cambre d’Aze: 42.476500, 2.105300
Roc Colom: 42.478900, 2.315300
Fillols, Canigou, St. Martin du Canigou: 42.561393, 2.410057

Kā sava ceļojuma mērķi izvēlējāmies Pireneju austrumu daļu, kura atrodas Francijas provincē Langedokā-Rusiljonā (Languedoc-Rousillon) austrumu Pireneju novadā. Patiesībā šis novads ir Katalonijas daļa. Kataloniju kādreiz bija spēcīga valsts, bet vēlāk to sadalīja Francija un Spānija. Spānijas daļu arī šodien sauc par Kataloniju, tās galvaspilsēta ir Barselona. Francijas daļas nosaukumā Katalonijas vārds netiek pieminēts.

Neskatoties uz vairākus gadsimtus ilgo atrašanos Francijas pakļautībā, katalonieši joprojām runā kataloniešu valodā un pie mājām liek Katalonijas karogus (Francijas karogus te redz visai maz). Arī franču valoda te nav neapstrīdams līderis. Par to pārliecinājāmies internetā meklējot naktsmītni – vairākos gadījumos konstatējām, ka viesnīcā runā spāņu un kataloniešu, bet nerunā franču valodā.

Izvēlēties šo vietu kā sava ceļojuma mērķi lielā mērā mūs iedvesmoja lasītais par Kanigū (Canigou) kalnu un katariem.

Cambre d’Aze

Kanigū kalns ir augstākais austrumu Pirenejos. Tas tik izteikti paceļas pāri tuvumā esošajiem kalniem, ka to ilgu laiku pat uzskatīja par augstāko Pireneju kalnu. Tomēr vēl interesantāka ir šī kalna nozīme kataloniešu tradīcijās. Šeit katru gadu Jāņos notiek kataloniešu vienotības svētki. Uz tiem pulcējas katalonieši gan no Francijas, gan Spānijas. Svētki sākas jau kādu nedēļu pirms Jāņiem. Katalonieši dodas gājienā uz kalna virsotni, līdzi nesot žagaru saišķīšus. No tiem pašā virsotnē tiek sakrauts liels ugunskurs. Pāris dienas pirms Jāņiem Perpiņanas (Perpignan) pilī no mūžīgās uguns tiek aizdedzināta lāpa, kuru nesēju stafete nogādā Kanigū virsotnē. Jāņu priekšvakarā ugunskurs Kanigū virsotnē tiek aizdedzināts un no tā lāpas ar uguni tiek nogādātas tuvējos ciemos. Arī visos apkārtējos ciemos ir svētki ar lāpu gājieniem, ugunskuru kurināšanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dažādu ēdienu un dzērienu baudīšanu, dejām.

Pie tā visa vēl varētu piebilst, ka tradīciju tās tagadējā veidā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados aizsāka grupa vietējās regbija komandas līdzjutēji, kuri Kanigū kalnā atzīmēja savas mīļotās komandas uzvaru.

Katarisms ir reliģija, kura radās 11. gadsimtā un uzplauka 12. un 13. gadsimtā. Kataru uzskati daudzos jautājumos atšķīrās no katoļu baznīcas mācības (piemēram, viņi neatzina krustu, svētbildes un svētos, cīnījās pret pāvesta autoritāti, uzskatīja, ka matērija ir ļaunums un tāpēc noliedza, ka Jēzus varētu būt miesīga būtne un tai pašā laikā dieva dēls). Katoļu baznīca uzskatīja katarus par ķeceriem  (no Kataru vārda cēlies vācu Ketzer – latviski ķeceris) un organizēja pret tiem krusta karu (Albigensijas jeb kataru krusta karš 1209.-1229.g). Krusta karš un tam sekojošā inkvizīcijas darbība pilnībā iznīcināja kataru ticības piekritējus un kataru apdzīvotās vietas pakļāva Francijas karalim.

Lai aizstāvētu savas zemes, katari kalnos uzbūvēja aizsardzības līniju, kura ietvēra daudzus cietokšņus. Virkne cietokšņu ir saglabājušies līdz mūsdienām un ir daudzu tūristu iecienīti apskates objekti.

Bildes Bildes

Pirmā diena. Karkasone

Ielidojam Karkasonē ceturtdienā, 2009. gada 11. jūnijā. Iekārtojamies Balladin viesnīcā netālu no lidostas un dodamies uz Cite (vecpilsētu). Cietoksnis, protams, atrodas kalnā. Tas ir milzīgs – pašu cietoksni un viduslaiku stila pilsētiņu apjož divi iespaidīgi mūri. Izstaigājam cietoksni un pēc tam aizejam uz kājāmgājēju tiltu pār Audes (Aude) upi. No turienes ir lielisks skats uz cietoksni.

Otrā diena. Kataru pilis

Pa ceļam uz Pirenejiem izplānojam nelielu līkumu – maršrutu pa Kataru pilīm. No Karkasonas braucam uz dienvidiem – uz Limū (Limoux). Ir saulains, bet vējains laiks. Iebraucam Limū centrā un noliekam auto ielas vidū (ielas malā jau sen visas vietas aizņemtas, vidū vēl dažas ir brīvas). Limū ir tirgus diena – iespējams, tāpēc pilsētas centrs ir tik pilns ar auto un cilvēkiem. Aizstaigājam līdz tirgum (tur tirgo visu ko – sākot no sieriem, vīniem un gaļas izstrādājumiem līdz apģērbiem, apaviem utml.), tad baznīcai un tiltam. Ielas un tilti ir šauri un pilni ar cilvēkiem un mašīnām.

Apskatījuši Limū braucam uz Kataru pilīm. Pirmā pils (Arka) atrodas pļavas vidū nelielā pakalnā. Pils ir slēgta, tāpēc daudz nekavējamies un braucam uz Peirepertūzas (Peyrepertuse) pili. To jau var redzēt pa lielu gabalu – pamatīgs cietoksnis augstu kalna virsotnē. Patiesībā tur ir divi cietokšņi – pati Peirepertūze un nedaudz augstāk Svētā Georga cietoksnis. Uz cietoksni vispirms braucam pa stāvu kalnu ceļu ar auto. Pēc tam pusstundu kāpjam pa stāvu kalnu taku. Uzkāpuši augšā, redzam, ka cietokšņi patiesībā ir tikai drupas, no kurām tikai neliela daļa ir restaurēta. Tomēr cietoksnis, klinšaina kalna galā apjozts ar diviem mūriem, izskatās pietiekami iespaidīgi.

Nākamais ir Keribusa (Queribus) cietoksnis. To var jau redzēt no Peirepertūzes tālumā kā akmeņu krāvumu kalna galā. Keribus neatpaliek iespaidīguma ziņā no Peirepertūzas. No cietokšņa jau var tālumā redzēt Pireneju kalnus.

Tālāk dodamies uz Pireneju pusi. Izvēlamies maršrutu, kas iet cauri Galamus aizai – šaurai spraugai ar augstām klinšu sienām. Apskatam Galamusas svētā Antonija grotu – uz to var nokļūt pa šauru klinšu taku, klintīs izcirstām kāpnēm un tuneli.

Apskatījuši aizu un grotu, braucam uz savu mājvietu Pireneju Tetas (Tet) ielejā – Filolas ciemu. Jau no liela attāluma varam redzēt Kanigū (Canigou) kalnu. Filola ir neliels ciematiņš pašā Kanigū pakājē. Tik tuvu kalnam, ka no paša ciemata tas nav redzams (tas mums ir neliels pārsteigums).

Atstājam auto stāvvietā pie kapsētas un kājām dodamies meklēt savu māju. Tā ir pavisam neliela, bet ar trīs stāviem (patiesībā 4, ja ieskaita neviena neizmantoto pagrabu). Patiesībā mums pieder arī otra tik pat neliela mājiņa un vairāku kvadrātmetru liels betonēts pagalmiņš.

Ciematiņā nav veikala, tāpēc braucam pāri nelielam pakalnam uz blakus ciemu – Vernet les Bains. Vernet les Bains ir lielāks ciemats ar mūros iebūvētu kalnu upīti un skaistiem tiltiem centrā. Pakalna galā atrodas (kāds pārsteigums) pils. Veikals ir ciet, nākas pārtikas iepirkšanu atlikt.

Trešā diena. Kanigū svētā Miķeļa abatija

No rīta Vernet les Bains lielveikalā iepērkam pārtiku kā arī par 6,75 eiro (Ls 4,80) pieclitru kannu sarkanvīna. Aizvedam to visu uz mājām un tad atkal caur to pašu Vernet les Bains dodamies uz netālo Kasteilas (Casteil) ciemu. No turienes sākas taka uz Kanigū svētā Miķeļa abatiju. Kāpjam pa stāvu betonētu taku (to izmanto arī džipi). Ir karsti un man iet grūti. Tomēr uzkāpjam līdz abatijai. Nolemjam kāpt vēl tālāk, lai paskatītos uz Abatiju no augšas. Pēc divu stundu kāpiena pa stāvu meža taku nonākam līdz vietai, kas saucas Cirerola. Uzkāpjam uz liela akmens nogāzes malā un varam tālu lejā redzēt Abatiju. Atpūtušies kāpjam lejā, tad pa citu taku (rakstīts, ka staigāt bīstami) aizejam uz zemāku skatu punktu, nu kurienes apskatam Abatiju tuvplānā. Redzētais mūs iedvesmo ekskursijai. Gide ir mūķene – stāsta ļoti izteiksmīgi un aizrautīgi. Diemžēl saprot tikai Ilze, jo stāsta franciski. Abatijā it ļoti interesantas kolonas – rotātas ar mūkiem lielām ausīm, ar dzīvniekiem, kuri ar ķepām aizklājuši muti. Baznīca ir divos stāvos, zemas griestu velves balstās uz kolonām. Kolonas ir oriģinālās, pārējais restaurēts. Abatijai šogad ir 1000 gadu jubileja.

Pamazām velkas mākoņi. Lejā uz Kasteilu ejam ātri, pēdējo gabalu līdz auto skrienam, jo sāk līt. Paspējam aizskriet līdz mašīnai, bet tad sāk gāzt – lietus, tad krusa lieliem graudiem. Skaisti (ja jumts ir virs galvas).

Vakarā apskatām mūsu otru māju un iepazīstamies ar kaķeni, kura ir iekārtojusies uz mājas kāpnēm.

Treks

Ceturtā diena. Goa tornis

Braucam atkal uz Vernet les Bains. No turienes kāpjam uz 1000 gadu veco Goa torni. Tas ir bijis novērošanas tornis, tornī izvietoto sargu uzdevums ir bijis ziņot par ienaidnieka tuvošanos.

Stāva taka vispirms mūs aizved uz Col de la Pena pāreju (ļoti spānisks nosaukums – nozīmē kalna pāreja). Pa ceļam redzam 5 kalnu kazas. No pārejas ļoti skaists skats uz Vernet les Bains. Tālāk taka vairs nav tik stāva – aizejam bez pūlēm uz pašu Goa torni. Tornim nav durvju – tikai logs un loka šāvēju šaujamlūkas. Logs ir pietiekoši augstu, lai iekšā nevarētu tikt (derīga ideja pieminekļu aizsardzības biedrībām). No torņa pa džipu ceļu ejam lejā uz citu pāreju – Col de Jou, tālāk uz Kasteilas ciemu. Pirms Kasteilas atrodam zoodārzu. Tas atrodas kalna nogāzē un zoodārza apmeklējums nozīmē pastaigu kalnos (mēs to izlaižam). Tur ir 2 maršruti – 2,5km un 3,5 km garumā. Augstuma starpība arī izskatās pieklājīga.

No Kasteilas pa taku nokāpjam Vernet les Bains. Tur ejam uz centru paēst sāļās pankūkas (franciski – Galetes) ar šķiņķi un sieru. Garšo lieliski.

Pulkstenis ir tikai viens pēcpusdienā, tāpēc nolemjam iet vēl vienu maršrutu – uz Angļu ūdenskritumiem. Uz maršruta sākumu braucam pa ļoti šauru un stāvu ceļu. Tālāk jāiet gar upi, kur ik pa brīdim ir tiltiņi vai margoti celiņi gar klinti. Pa mūsu maršrutu iet arī franču pensionāru grupa – vairāk nekā 20 cilvēku. Ļoti jautra un skaļa kompānija. Pie angļu ūdenskrituma mēs tiekam pirmie, bet drīz ir klāt arī pensionāri un aizpilda visu tūristiem paredzēto telpu. Tomēr tas pārāk netraucē baudīt skaisto ūdenskritumu.

Piektā diena. Roc Colom

Ceļamies sešos. Braucam uz Pāreju Col de Mantet (1780mvjl). Lejā viss ir mākoņos, bet uz pārejas spīd saule. Ejam cauri skaistam priežu meža, pēc tam pa pļavām, pilnām ar dažādu krāsu ziediem, līdz Spānijas robežai. Sākumā paejam garām savam mērķim – Roc Colom virsotnei (2508mvjl). Ieraugam to jau aizmugurē, tad griežamies atpakaļ un kāpjam augšā. Pūš stiprs vējš, nedaudz līst, dabūjam arī krusu.

Virsotnē ir no akmeņiem sakrauta siena, dod aizvēju no trim pusēm. Atpūšamies un tad ejam lejā pa to pašu ceļu.

Treks

Sestā diena. Mont-Louis, Port Liberia, Villefranša

No rīta agri braucam uz Villefranšu (Villefranche de Conflent). Šī mūru ieskautā pilsētiņa ir provinces viens no trim galvenajiem (līdztekus Kanigū kalnam un sv. Miķeļa abatijai) tūristu apskates objektiem. Pilsētiņā esam ap deviņiem, taču konstatējam, ka uz Port Liberia cietoksni (kurš redzams kalnā virs pilsētiņas) var tikt tikai no desmitiem. Tāpēc izdomājam vispirms aizbraukt uz citu cietoksni – Mont-Louis. Pa ceļam uz mašīnu mums piesienas vietējā žagata (acīmredzami tūristu mīlule). Tā pat pamanās uzsēsties man uz mugursomas. Brītiņu vēlāk vērojam interesantu skatu – žagatai uzbrūk balodis un abi kādu brīdi plūcas.

Uz Mont-Louis ir jābrauc kādus 40km pa ceļu, kurš ved uz Andoru. Ceļam blakus iet tūristu iecienītā dzeltenā vilciena (Train Jaune) maršruts. Vilcienu stacijā mums teica, ka tas pašlaik nekursē, bet kuru katru dienu atsākšot. To paturam savos tuvākajos plānos.

Mont-Louis ir nopietns cietoksnis ar bieziem mūriem. Cietokšņa vienā daļā atrodas armijas bāze – mūri tiek izmantoti karavīru apmācīšanai dažādiem kāpšanas vingrinājumiem. Apejam apkārt cietoksni (tas prasa laiku) un dodamies atpakaļ uz Villefranšu.

Villefranšā pārejam pa akmens tiltiņu upi, tad dzeltenā vilciena (Train jaune) sliedēm un pa taku kāpjam augšā uz Port Liberia.

Ir karsts un pie cietokšņa nokļūstam saguruši un sviedros izmirkuši.

Nopērkam biļetes un dodamies apskatīt cietoksni. Tas ir projektēts tā, lai aizsargātos no iespējamā uzbrukuma no augšas (jo kalns, kura nogāzē cietoksnis atrodas, paceļas krietnu gabalu virs cietokšņa). Lai aizsargātos pret lielgabalu lodēm, kuras varētu tikt uz cietoksni raidītas no augšas, cietoksnis ir izveidots kuģa formā (ar smailu šķautni pret kalnu). Tādā veidā cietokšņa veidotājs (Vauban – viņš ir būvējis daudzus cietokšņus Pirenejos) cerēja, ka lodes noslīdēs gar mūriem. Arī karavīri tika pasargāti no lodēm, kuras varētu tikt raidītas no augšas. Cietokšņa vaļņos 3 stāvos ir ejas ar šaujamlūkām. Arī augšējai ejai ir akmens griesti. Ir arī padomāts par to, lai karavīri slēgtajā telpā nesaindētos ar pulvera dūmiem. Virs katras šaujamlūkas ir vēl viena lūka, kas paredzēta muskešu dūmu izvadīšanai.

Apskatam arī sieviešu cietumu. Tur Francijas karalis bija ieslodzījis vairākas galma sievietes. Divas no ieslodzītajām cietuma pagrabā pieķēdētas pie sienas bija nodzīvojušas vairāk nekā 30 gadus (cietumā viņas arī nomira). Ejās gar sienām visur ir dzelzs marga. Tā esot taisīta vietējās dzelzs lietuvēs no Kanigū raktuvēs iegūtas rūdas. Margas ir saglabājušās lieliski – tās nekad nav bijušas krāsotas, bet arī sarūsējušas nav.

Lejā no cietokšņa ejam pa marmora apakšzemes kāpnēm, kuras savieno cietoksni ar Villefranšu. Tās uzbūvētas, lai uzbrukuma gadījumā pilsētnieki varētu aizmukt uz kalnā esošo cietoksni. Tunelis ir ļoti garš – kāpnēm ir apmēram 700 pakāpienu.

Septītā diena. Noufont virsotne

Braucam uz Prets-Balager ciemu, pēc tam 5km pa briesmīgi sliktu džipu ceļu. Pārsvarā braucu ar pirmo ātrumu, jo ceļš ir ļoti nelīdzens un akmeņains. Atstājam auto pie neliela ezera un govju ganāmpulka. Ejam gar kalnu upi. Visapkārt zied rododendri un dzelteni slotām līdzīgi krūmi. Augstāk uzkāpjot atrodam arī ziliem zvaniem līdzīgos ziedus (gentian), redzam arī murkšķus. Šur tur ir arī sniegs, nākas brist. Uz Nufont pārejas (Col de Noufont) ir biezs sniegs – pārejas Spānijas pusē. Tas ir jocīgi, jo tā ir dienvidu puse – laikam ēna no citiem kalniem.

Uz Noufont virsotni (Pic du Noufont) kāpjam pa diezgan stāvu kalna kori. Iet lēni, bet augšā tiekam. Tur ir lielisks skats uz apkārtējiem kalniem – arī uz Kanigū.

Lejupceļš, protams, šķiet garš. Kalnos savelkas tumši mākoņi, bet takas lejas daļā spīd saule un ir karsti. Lietus sāk līt tikai tad, kad esam jau nobraukuši gandrīz visu džipu ceļu.

Pie Font-Pedroso pilsētas ieraugam dzelteno vilcienu. Tātad tas ir atsācis kursēt. Apstājamies pie dzelzceļa tilta, lai to sagaidītu un nofotografētu. Neesam vienīgie ar šādiem nodomiem.

Treks

Astotā diena. Andora

Nolemjam nedaudz atpūsties un braucam apskatīt Andoras galvaspilsētu La Vellu. Jābrauc 120km pa to pašu ceļu gar dzeltenā vilciena maršrutu. Līdz Mont-Louis pa jau zināmu ceļu – tālāk uz Bourg-Madam (pie Spānijas robežas) un Puymorens pāreju. Nolemjam braukt pāri pārejai, nevis izmantot tuneli, jo tas esot maksas. Uz Andoras robežas redzam, kā muitnieki pārbauda tos, kuri brauc ārā no Andoras. Laikam kontrabanda te nav reta parādība.

Pa kalnu ceļu uzbraucam līdz 2400mvjl, tad atkal lejā. La Vella ir ieplakā. Pavadām pilsētā pāris stundu – esam vīlušies. Andora ir tik ļoti uz tūristiem centrēta. Visas jaunās būves ir pilnībā nomākušas seno un vēsturisko – to tikpat kā neredz. Gribam atpakaļ uz kalniem un mazajiem franču ciematiņiem.

Atpakaļ braucam nedaudz pa citu ceļu – caur Font-Romeu uz Vernet les Bains.

Vernet les Bains centrālajā laukumā spēlē pūtēju orķestris un vietējie dejo – acīmredzot tautas deju. Visi ir sastājušies aplī, sadevušies rokā un ar kājām veido soļu rakstus. Pēc tam uzbraucam vēl pilsētiņas augšējā daļā un apskatam pili. Tad braucam mājās. Kad esam zem jumta, sākas pamatīga krusa.

Devītā diena. Ēzeļa mugura

Šodienas mērķis ir 2750m augstā Cambre d’Aze (ēzeļa mugura). Braucam atkal uz Mont-Louis, tālāk uz Einas ciemu (Eyne) un Einu 2600 (slēpošanas kūrortu). Noliekam auto lielā pilnīgi tukšā stāvvietā. Nekādu norāžu par takas sākumu nav, tomēr noorientējamies pēc debess pusēm un ceļu atrodam. Jāiet kalnā pa taisnu stigu. Sākumā ir silts, augstāk kāpjot sāk pūst auksts vējš un saskrien tumši mākoņi. Uzlienam pa kalna kori virsotnē. Tā tiešām izskatās pēc dzīvnieka muguras. No augšas ir skaists skats uz ieleju un Mont-Louis ielejas otrā pusē. Redzami arī vairāki lieli ezeri, Kanigū un citi kalni. Daži saules apspīdēti, citi tumšos mākoņos.

Lejā ejam pa citu pusi. Sākumā taka iet pa ļoti akmeņainu nogāzi – labi, ka tā ir iezīmēta ar sakrautām akmeņu kaudzītēm. Dažas zīmes ir sakrautas neparasti lielas – pat vairāk nekā 2m augstumā. Pirms Einas nedaudz nomaldāmies, bet mašīnu atrodam. Atpakaļ braucam pārsvarā lietū, kad nokļūstam līdz Vernet les Bains, lietus ir beidzies un atkal spīd saule.

Ieejam interneta kafejnīcā iečekoties atpakaļlidojumam. Uz pirmo reizi iekāpšanas kartes neizdodas izdrukāt. Tad gādīgais kafejnīcas īpašnieks iesaka nekustināt peli, kamēr kartes tiek drukātas. Tā arī darām 🙂

Kad atbraucam mājās, mūs jau gaida kaķene. Ielien man klēpī un mīļi kož rokā. Ejam vēl īsā pastaigā apskatīt ciema baznīcas torni.

Treks

Desmitā diena. Port Liberia taka

Esam ieplānojuši uzkāpt Madres kalnā. Tomēr jau pa ceļam redzam, ka Madres tuvumā visi kalni ir melnos mākoņos. Aizbraucam līdz Mosset ciemam un apstājamies tur, lai izdomātu, ko darīt. Izskatās, ka paliek arvien sliktāk, tāpēc nolemjam kāpienu atlikt. Apskatam Mosset – tā ir maza, stāvām un šaurām betonētām ieliņām un ar burvīgām vecām mājām. Braucam uz Villefranšu. Neesam gan paņēmuši līdzi īsto karti, bet ceram iziet taku kalnā gar un virs Port Liberia.

Cerības gan neattaisnojas, jo vairākas reizes bezcerīgi nomaldāmies. Tomēr jaukie skati atsver šīs neērtības. Redzam Port Liberia, Villefranšu, Pradi, citas pilsētiņas un ciematus (arī mūsu Filolu). Tālumā, šķiet, var redzēt Perpinjanu un vidusjūru.

Domāto 3 stundu vietā gājiens ilgst 5 stundas. Villefranšā nokāpjam diezgan saguruši. Tomēr izlemjam vēl apskatīt pilsētiņas mūrus. Tas ir maksas pasākums. Nopērkam biļetes un kāpjam augšā. Izrādās, ka mūrī ir ejas trīs stāvos un tās iet apkārt visai pilsētiņai. Tas nozīmē, ka nākas apiet Villefranšai apkārt vairākas reizes. Tas prasa stundu laika un atlikušos spēkus. Tomēr izložņājam visu un apskatam arī ar dzirnavu ratu darbināmo smēdes āmuru (tas gan nedarbojas, bet vienalga iespaidīgi).

Vienpadsmitā diena. Kanigū

Izšķiramies šodien mēģināt uzkāpt Kanigū kalnā. Augstumu starpība ir apmēram 2km – tik daudz vienā dienā vēl neesam mēģinājuši. Par laimi maršruts sākas gandrīz pie mūsu naktsmītnes, tāpēc varam sākt laicīgi – 6.45 no rīta.

Kad sākam iet vēl vietām ir tumši mākoņi, bet jau ir skaidrs, ka būs karsta un saulaina diena. Taka sākas Filolas upes labajā krastā pa vienu no nedaudzajām ciemata ielām. Taka iet augšup pa mežu līdz 1838m augstajai pārejai Col des Voltes. Esam jau uzkāpuši apmēram 1100 metrus. Tālāk pa džipu ceļu jāiet līdz kalnu viesnīcai Cortalets. Mūs visu laiku apdzen Kanigū džipi (tos var noīrēt lejā Vernet les Bains un arī citos ciematos). Katrā džipā sēž 6-8 cilvēki. Saprotam, ka augšā būs drūzmēšanās.

Cortalets viesnīca ir 2060 metru augstumā – esam līdz tai nokļuvuši 4 stundās. Jau pa gabalu var redzēt, ka virs viesnīcas taka ir pilna ar kāpējiem. Cortalets stāvvietā (iekārtota garā gabalā gar līkumoto ceļu) ir daudz automašīnu – gan speciālie Kanigū džipi, gan privātās mašīnas (pat Peugeot 206 ir uzbraucis). Tikuši tām un viesnīcai garām kopā ar pārējiem kāpjam augšā virsotnē. Taka ir diezgan viegli ejama – tikai pūš auksts vējš. Toties saule spīd bez atpūtas. Pēc nepilnu divu stundu gara kāpiena esam virsotnē. Tur jau drūzmējas ap piecdesmit cilvēku – pārsvarā runā spāniski (varbūt kataloniski). Krusts virsotnē jau ir sagatavots Jāņu svinībām. Plīvo kataloniešu karogi, pie krusta ir sakrauts sārts no sanestajiem žagaru saišķiem. Visi fotografējas pie topošā ugunskura.

Skats apkārt ir lielisks – kalnu virsotnes, ciemati. Redzam Pradi, tālāk Perpinjanu un pie apvāršņa arī Vidusjūru. Visu apskatījuši sameklējam brīvu vietu aizvējā un apēdam pa batoniņam un ābolam. Tad dodamies garajā atceļā uz Filolu. Joprojām spīd saule. Zem Cortalets jau kļūst karsti. Novelkamies līdz mājām pilnīgi nomocījušies. Esam pieveikuši 2km augstuma starpību augšup nepilnās 6 stundās, lejup – 4,5 stundās.

Treks

Divpadsmitā diena. Dzeltenais vilciens

Pēc vakardienas varoņdarba nolemjam nedaudz atpūsties dzeltenajā vilcienā. Braucam ar to no Villefranšas caur Oletei (Olette) līdz Font-Romeu. Tas ir vairāk nekā puse no vilciena kopējā maršruta – ceļš vienā virzienā ilgst apmēram divas stundas.

Izbraucam no Villefranšas 9.05. Vilcienam ir 4 vagoni, no tiem viens vaļējais. Izvēlamies, protams, vaļējo. Tā tiekam pie skaistiem skatiem un salšanas. Es tieku arī pie līdzbraucēja – sienāža, kurš labu gabalu brauc līdzi uz manas cepures malas. Vilciens brauc cauri 16 tuneļiem un pāri vairākiem skaistiem tiltiem. No Villefranšas 400mvjl uzbraucam līdz 1600mvjl. Jo augstāk uzbraucam, jo vēsāks paliek. Tas tomēr nemazina braucēju priecīgo garastāvokli. Kādā pieturā mūsu nodalījumā (paredzēts 8 cilvēkiem) iekāpj pieci vācieši. Visi fotografē, samājas ar garāmbraucošajiem autobraucējiem un ceļa strādniekiem. Autovadītāji taurē, vilciens arī. Baudām dzīvi… Atpakaļceļā braucam kopā ar pusmūža francūžiem. Iebraucot tunelī viņi auro. Pa tumsu kāds uztaisa pozu (piemēram noguļas uz sola un paceļ gaisā kājas). Kad vilciens izbrauc gaismā, citi fotografē un visi smejas.

Font-Romeu pietura ir stundas attālumā no pilsētiņas, pie tam ir jāiet stāvus kalnā. Pirms kāpt augšā uz pilsētu, apmeklējam pasaulē lielāko (tā te rakstīts) zinātniskajai pētniecībai paredzēto heliokrāsni. Lielajai daudzstāvu ēkai viena siena veido parabolisku spoguli. Pretī spogulim kalna nogāzē novietoti vairāk nekā 60 automātiski grozāmi lieli spoguļi. Kad sistēma ir ieslēgta, kalna nogāzē esošie spoguļi pagriežas tā, lai atstarotu saules gaismu uz centrālo spoguli (mājas sienu). Paraboliskais spogulis sakopo visus starus vienā punktā – tur ir iespējams iegūt ap 3000 grādu temperatūru.

Heliostacija pēta materiālus, tai skaitā kosmosa tehnikai paredzētos. Ekskursija sākas ar demonstrāciju pie samērā neliela grozāma paraboliskā spoguļa (ap metru diametrā). Gide pavērš to pret sauli un ieliek resnu zaru staru krustpunktā. Tas uzliesmo momentā.

Iekšā stacijā ir gan videodemonstrācija, gan stendi. Dažus var iedarbināt. Viens no stendiem demonstrē, kā iedarbina lielo heliokrāsni. Citā – kā darbojas saules baterijas, kā iegūst elektrību ar vēja ģeneratoriem utml.

Apskatījuši heliostaciju kāpjam augšā kalnā. Vispirms nonākam Odeilo. Tas ir tipisks Pireneju ciemats ar vecu baznīcu, stāvām un šaurām ielām. Pašā ciemata centrā redzam sagatavotu lielu jāņu ugunskuru. Ugunskura vidū ir kārts ar lupatu lelli.

Tālāk cauri ciematam dodamies uz Font-Romeu. Tas jau ir mūsdienu ražojums – tūrisma un slēpošanas centrs. Neizdodas atrast pat vecpilsētu. Dodamies atpakaļ uz vilciena staciju un braucam uz Villefranšu. Lejā vilciens nobrauc pusotrā stundā – tomēr vieglāk, nekā rāpties kalnā. Villefranšā pie vecpilsētas arī ir sakrauts ugunskurs. Rīt būs svinēšana.

Pirms braukt mājās apstājamies apskatīt Vernet les Bains pili.

Trīspadsmitā diena. Madre

Otro reizi braucam uz Žo pāreju (Col de Jau). Šoreiz mākoņu nav, bet vējš gan. Aiz Mosset jābrauc vēl 14km pa serpentīnu līdz pārejai. Tur astoņos sākam iet pa lauku ceļu uz kalnu naktsmītni Caillou. Pēc tam kādu gabalu vēl ejam pa ceļu (kopā vairāk nekā stundu). Tālāk jau pa taku cauri mežam, rododendriem un citiem krāšņiem ziediem. Kad izejam no meža, aukstais vējš kļūst spēcīgāks un ir jāuzvelk vējjakas.

Bez mums vēl ir citi gājēji – saskaitām ap divdesmit. Pirms virsotnes redzam kalnos 5 kalnu kazas. Madre ir 2461mvjl – no virsotnes ir ļoti labi redzami apkārtējie kalni, netālu ieraugam vēl vienu virsotni – melno klinti (Roc Negre). Aizejam arī uz to (pa ceļam gabals ir jārāpjas pa stāvāku klinti).

No Roc Negre mēģinām tikt lejā pa citu ceļu. Noejam lielu gabalu, bet īsto taku neatrodam, tāpēc lienam lejā pa taisno. Tad ejam atpakaļ uz savu auto un braucam mājās. Tur nomazgājamies, paēdam, pārģērbjamies un dodamies uz Villefranšu svinēt Jāņus.

Svētki sākas pēc astoņiem vakarā ar lielas lāpas aizdedzināšanu. No tās aizdedzina nesamās lāpas un iedod tās bērniem. Tie kopā ar dažiem pieaugušajiem dodas gājienā pa pilsētu. Skats ir diezgan briesmīgs – bērni ir vecumā ap kādiem 10 gadiem. No lāpām pil degošs šķidrums un līst uz bruģa. Viena vecāka dāma krata galvu un saka “dangerous”. Ilgi gaidām lāpnešus atpakaļ. Kad tie ierodas, tiek aizdedzināts ugunskurs.

Braucam skatīties, kas notiek Vernet les Bains. Tur aizbraucam, kad centrālajā laukumā ir jau aizdedzināts ugunskurs un tam apkārt mūzikas pavadībā tiek nestas lāpas. Spēlē ansamblis – sintezators, pūšamais, dzied solists, kurš ir arī svētku vadītājs. Dzied franciski un angliski, cilvēki dejo. Tuvējos restorānos kaut ko dod par brīvu. Paklausāmies nedaudz un dodamies uz savu ciemu.

Filolā ir iekurti pat divi ugunskuri. Viens mazāks, kuram lec pāri bērni. Ārā netālu no ugunskuriem ir iznesti galdi, kuri ir piekrauti ar visādiem ēdamajiem un dzeramajiem. Cilvēku ir apmēram 30-40, pietiekami daudz nelielajam ciematam. Visi jau ir iesiluši un jūtas labi. Nedaudz pavērojam svētkus un tad dodamies gulēt.

Treks

Četrpadsmitā diena. Karankas aiza

Uz Karankas aizu (Gorge Caranca) braucam pa to pašu labi pazīstamo ceļu uz Mont-Louis. Noliekam auto maksas stāvvietā (par 2 eiro var atstāt mašīnu cik ilgi vajag) pie aizas paša sākuma. Ir vairāki maršruti – izvēlamies iet pa aizas kreiso malu. Ir agrs rīts un mūsu puse ir ēnā, tāpēc vēl ir vēss. Aiza ir ļoti šaura ar vertikālām klinšu sienām abās pusēs Karankas upītei. Ejam pa stāvu taku. Ieraugam, ka pretējā aizas pusē taka iet pa horizontālu gropi augstu stāvajā klintī. Izskatās diezgan bīstami. Pēc tam arī mūsu pusē sākas dažādas atrakcijas – metāla laipas gar vertikālu klinti, trosēs iekārti tilti pāri upītei un tamlīdzīgi. Pamazām aiza kļūst platāka. Ejam vēl kādu stundu pa taku gar upi uz augšu, bet aiza pamazām pārtop ielejā. Atpūšamies un dodamies atpakaļ. Tagad izvēlamies iet pa aizas otru malu – pa gropi, kuru iepriekš redzējām. Taka ir apmēram metru plata, uz leju līdz upītei droši vien kādi simts metri. Bet tik briesmīgi nav, kā izskatījās. Pa gropi taka iet kādu kilometru.

Kopumā Karankas aizā pavadām apmēra 8 stundas. Augstumu starpība – 900m.

Piecpadsmitā diena. Ērģeles

Šodien ir atpūtas diena. Braucam apskatīt netālu no Ille (lielais “I”, divi mazie “l”) sur Tet pilsētas esošās smilšakmens klintis Orgues (ērģeles). Pa ceļam iebraucam apskatīt divas pilsētiņas – Marquixanes un Vinca. Abām skaisti centri ar vecām baznīcām. Pēc tam braucam meklēt ērģeles. Lietus un vēji ir izveidojuši kādus pāris desmitus metru augstus stabus un sienas, kuri tiešām vietām atgādina lielas ērģeles. Apskatīšana, protams maksā (3 eiro). Pa šo naudu pienākas 800m gara taka, kur var apskatīt dažādus augus, metālā veidotus dzīvniekus (arī mamutu) un citas lietas. Acīmredzami ir domāts par mazo apmeklētāju piesaistīšanu. Gar taku ir tāds kā grāvis. Pavisam neievērojams un sauss. Pie tā ir uzraksts, ka lietus laikā te aizplūst sekundē 5 kubikmetri ūdens…

Takas galā ir arī pašas smilšakmens klintis. Ir vairāki veidojumi, tiem var apiet apkārt un apskatīt no visām pusēm. Tālumā ir redzamas līdzīgas smilšakmens klintis.

Dodamies apskatīt arī tās. Braucam kādu gabalu ar mašīnu, pēc tam pa ērkšķiem apaugušu taku rāpjamies tuvākajā paugurā lai klintis apskatītu kopskatā. Ir nežēlīgi karsts bet no augšas skats ir labs.

Kāpjam lejā un braucam izpētīt Ille sur Tet un pēc tam Eus. Eus ir ciemats ar vecu baznīcu paugura galā un mājām visapkārt. Pati baznīca ir mūra – tai apkārt arī ir pamatīgs mūris, izskatās pēc cietokšņa. Ieliņas šauras un stāvas – kā jau Pirenejos. Nelielajā ciematā (dzīvo ap 300 cilvēku) ir daudz mākslinieku darbnīcu un galeriju, ik pēc brīža redzam gleznotājus, kuri rada savus darbus uz ielas. Ceļvežos izlasām, ka šis ir Francijas saulainākais ciemats (droši vien, ka ir arī citi vissaulainākie).

Turpinājumā vēl apstājamies Katlarā (Catllar).

Sešpadsmitā diena. Puigmal d’Err

Ceļamies agri. Šodien kāpjam 2910m augstajā Puigmal d’Err. Gājiens nav tāls, bet augstumu starpība tomēr 950 metru.

Taka sākas slēpošanas bāzes Planes autostāvvietā. Uz turieni braucam pa ierasto ceļu uz Mont-Louis. Kādu gabalu aiz pagrieziena uz Err ciematu ir pagrieziens uz slēpošanas bāzi Puigmal. Ceļš iet kalnā, bet tas ir plats, var braukt uz 70-80 kmh.

Atrodam stāvvietu. Jāiet sākumā pa to pašu ceļu. Pēc pāris kilometriem ceļš nogriežas, bet mēs dodamies taisni pa taku tālāk. Laiks ir saulains, bet ne karsts (tomēr 2kmvjl). Ejam uz augšu gar strautiņu, tad to šķērsojam un pa taku ejam stāvus augšā kalnā. Virsotni visu laiku var redzēt (gandrīz visu ceļu redzam arī stāvvietā atstāto auto). Uzlienam uz kalna muguras (te ir Spānijas robeža) un pa to augšā virsotnē.

Pamazām jau savelkas tumši mākoņi un pūš auksts vējš. Mākonis ir tieši blakus kalnam un kādu brīdi Spānijas pusē nekas nav redzams.

Kalna galā satiekam kādu kāpēju, kurš ir uzkāpis no Spānijas puses. Pārmijam pāris vārdu (no kurienes mēs esam, no kurienes viņš utml.). Pēc tam katrs uz savu pusi dodamies lejā. Mēs ejam nedaudz garāku gabalu pa kalna muguru, bet neatrodam taku lejā. Kāpjam lejā tāpat pa nogāzi, pa ceļam satiekam savvaļas kazu baru (kādas 15 kazas). Nedaudz sāk pilināt lietus, bet nekas nopietnāks nesākas. Citur kalnos laikam ir sliktāk, jo šur tur ir tumši lietus mākoņi un dzird pērkona grāvienus.

Atrodam savu taku, nokāpjam pa to lejā un braucam mājās.

Treks

Septiņpadsmitā diena. Pic d’Eyne

Šodienas mērķis – Einas virsotne (Pic d’Eyne). Braucam kā ierasts – uz Mont-Louis, pēc
tam nogriežamies uz Eines ciematu.

Ejam pa skaistu ieleju gar Eines upi. Sākumā pa mežu, tad pa rododendru un citu ziedu pilnu pļavu, visbeidzot pa akmeņiem. Pirms Eines (Nurijas) pārejas ieraugam kalnu kazu baru (vairāk nekā 10 kazu). Lēni un uzmanīgi ejam tuvāk – Ilze visu laiku fotografē. Kazas gan ir tramīgas, bet prom nemūk. Pagājām garām kādu 50 metru attālumā.

Virsotnē uzkāpjam bez problēmām. Gan Eina gan arī apkārtējās virsotnēs šodien ir daudz cilvēku. Satiekam ik pa brīdim gan augšā kāpjot, gan lejā ejot. Atpūšamies, tad  caur Eina pāreju vēl uzejam Nurijas virsotnē. Pēc tam ejam lejā. Kopā gājiens ilgst 8 stundas, augstumu starpība 1300m.

Treks

Astoņpadsmitā diena. Tech ieleja

Nolemjam aizbraukt uz blakus ieleju. To sauc Tech (kā izrunā, nav ne jausmas). Braucam caur Pradi gandrīz līdz Ille sur Tet. Tad nogriežamies pa labi un braucam iekšā kalnos. Vispirms uz Seratonna klosteri. Uz to ir jābrauc augšā kalnā 4km. Klosteris vēl ir slēgts (to atver desmitos), bet mēs apskatām skaistos skatus un botānisko dārzu, kurš ir iekārtots visapkārt klosterim.

Tālāk jau braucam uz Tech ieleju – uz Fu aizu (Gorge de la Fou). Tas ir tūristu ļoti apmeklēts pasākums. Esam tūlīt pēc atvēršanas, bet jau tūliņ pēc mums piebrauc lielais tūristu autobuss (kad esam atpakaļ pēc divām stundām, stāvvieta jau ir pilna). Fu aiza ir kādus pāris kilometrus gara, ap 100 metrus augsta un ļoti šaura. Dažās vietās var redzēt, ka aizas augšā koki no pretējām malām ir ar zariem savijušies kopā.

Dažviet aizā ir sakrituši lieli klints bluķi. Vienā vietā tie ir izveidojuši pāris desmitus metru garu alu. Pārvietojamies pa metāla režģa laipu, kura balstās uz klintī iemūrētām metāla sliedēm. Dažos posmos ir arī kāpnes. Virs laipas ir dubults metāla siets. No resnām trosēm lielajiem akmeņiem, no smalkākām – mazākiem. Vēl mazākiem ir domātas ķiveres, kuras visiem ekskursantiem izsniedz pie aizas sākuma.

Laipa iet kādus 3-5 metrus virs strauta, kurš tek aizas apakšā. Vietām aizas sienas veido pārkares, tur veidojas stalaktīti.

Tālāk braucam apskatīt Prats-de-Mollo. Tā ir pēdējā pilsētiņa pirms Spānijas. Pilsēta ir nocietināta un kalnā atrodas otrs cietoksnis (līdzīgi kā Villefranšā – arī autors tas pats – Vaubans).

Uzkāpjam līdz cietoksnim. Tas ir atvērts no diviem, gandrīz stundu ir jāgaida. Nolemjam iztikt ar apstaigāšanu no ārpuses. Skaists skats uz pilsētiņu lejā. Tad ejam atpakaļ uz pilsētiņu. Arī te, tāpat kā Villefranšā, augšējo cietoksni ar pilsētu savieno kāpnes. Šeit gan tās nav gluži pazemes, bet mūra tunelis virszemē. Apstaigājam pilsētiņu un nocietinājumus. Nedaudz atgādina Mosetu.

Tālāk braucam atpakaļ uz māju pusi. Apstājamies apskatīt Arles-sur-Tech vecpilsētu un klosteri, tad izbraucam cauri kūrortpilsētai Amelie-les-Bains un apskatām ziediem pārpilno Pallaldo ciematu un baznīcu. Pēc tam braucam atpakaļ uz savu ieleju. Braucam pa citu ceļu, tuvāk Kanigū kalnam (lai to apskatītu no otras puses). Uzbraucot pārejā tiešām lieliski skati gan uz Kanigū, gan uz ieleju. Tet ielejā braucam cauri milzīgiem aprikožu un vīnogu dārziem.

Deviņpadsmitā diena. Uz mājām

No rīta braucam uz Karkasoni. No turienes caur Londonu lidojam uz mājām.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)