Pireneji – Leskuna

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Pireneji - Leskuna

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Chemin de la Mature un Pic d’Ayous: 42.897520, -0.568534
Leskuna: 42.934072, -0.635050
Pic de Anayet: 42.775329, -0.511269
Pic des Moines: 42.808875, -0.512812
Le Pic de Gabardaille: 42.814132, -0.582623
Pic d\'Aspe: 42.737539, -0.589589
Lešerinas ledus ala: 42.715837, -0.526601
Pic d\'Anie: 42.949896, -0.664396
Ansabere: 42.911545, -0.672315

Pirenejos ierodamies ar auto no Bretaņas pilsētas Vannes. Par mūsu piedzīvojumiem Bretaņā var uzzināt lapā  Morbiana. Pirenejos dzīvojām jaukā mājā Leskunas (Lescun) ciematā. Tur dzīvojām no 25. jūnija līdz 5. jūlijam un katru dienu kāpām kādā no tuvākās apkārtnes kalniem. Iespaidu par to, kā tur izskatās, var iegūt šeit. Nav nemaz jāprot franciski – noklikšķinot uz jebkuras no lapā redzamajām bildēm jūs nokļūstat kāda gājiena aprakstā. Tur var apskatīties gan maršruta karti (Carte 3D), gan arī bildes.

Pic des Moines
Bildes Bildes

Pirmā diena. Kakuetas aiza

Braucam uz Pirenejiem. Pa ceļam kādā no pilsētiņām ceļa remonta dēļ esam spiesti novirzīties no maršruta un šī iemesla dēļ nokļūstam pakalna galā pie pils. Pili jau bijām ievērojuši, bet izlēmām laika trūkuma dēļ to neapskatīt. Liktenis ceļa remonta izskatā tomēr lēma citādi 🙂

Apskatījuši pili braucam tālāk uz Kakuetas aizu Pirenejos. Tā ir vairākus kilometrus gara ļoti šaura aiza ar stāvā klints sienā iestiprinātiem koka laipu celiņiem, ar ūdenskritumiem, iekārtiem gājēju tiltiņiem, ar sūnām apaugušiem dīvaina izkata kokiem un citām atrakcijām. Aizas galā ir neliela grota, te rodas pa aizu tekošā nelielā kalnu upīte.

Pēc aizas apskates braucam uz Leskunu meklēt savu Pireneju naktsmītni. Braucam pa ļoti šauriem un līkumotiem kalnu ceļiem apmēram 30 km. Kā mums e-pastā paskaidroja naktsmītnes īpašnieki – mums it jāapstājas ciematā pie otrās mājas ceļa labajā pusē un jāmeklē Pasē kungs. Viņu pazīstot visi ciema iedzīvotāji, tāpēc problēmām nevajadzētu būt. Ja nu vienīgi – viņš prot tikai franciski. Par laimi Ilze franciski saprot 🙂

Dzīvē viss patiešām izrādās ļoti vienkārši. Apstājamies pie otrās mājas ceļa labajā pusē. Uz pastkastes ir rakstīts vajadzīgais uzvārds. Durvis ir pavērtas, uz mūsu saucienu atsaucas un pie mums iznāk simpātisks francūzis labākajos gados. Viņš parāda, kur mums ir jābrauc (mūsu naktsmītne izrādās pavisam tuvu Pasē kunga mājai) un pats ierodas visu izrādīt un izstāstīt. Mūsu apartamenti izskatās tieši tik lieliski, kā to jau redzējām internetā. Mums divas nedēļas piederēs pirmais stāvs trīsstāvu mājā ciema malā. Tur ir trīs guļamistabas, virtuve ar visu nepieciešamo, viesistaba, vannasistaba un terase. Mums piederēs arī lielisks skats uz apkārtējiem kalniem, neliels pagalms ar mauriņu un visu nepieciešamo grilēšanai. Vienīgais trūkums (varbūt tas nemaz nav trūkums?) – internets ir tikai saimnieka mājā. Varam to izmantot, kad nepieciešams.

Vēl bildes Vēl bildes

Otrā diena. Ansaberes virsotne

No rīta laiks ir lielisks – saule, lēns vējš, silts. Pošamies pirmajā kalnu gājienā. Ar auto nobraucam kādus 5km līdz stāvvietai. Esam ieplānojuši noiet vienu apli kalnos uz Ansaberes ezeru. Tomēr pa ceļam izdomājam izmantot lielisko laiku lai uzkāptu Ansaberes virsotnē. Virsotne atrodas uz robežas ar Spāniju, tās augstums 2360m. Augstumu starpība – apmēram 1400m.

Virsotnē uzkāpjam diezgan noguruši. Visgrūtākie ir pēdējie 200m no pārejas līdz virsotnei. Virsotnē atpūšamies un vērojam, kā blakus esošajā klinšu stabā kāpj divi alpīnisti. Klinšu stabs atrodas pavisam tuvu virsotnei – starp mums ir pārdesmit metru plats bezdibenis. Staba augstums varētu būt kādi 300m.

Mēs dodamies atceļā pa to pašu taku, kur kāpām augšā. Pusceļā pie ganu mājas uzpildām savas tukšās pudeles ar ļoti garšīgu un aukstu ūdeni.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Trešā diena. Anī virsotne

Laiks ir saulains un pēcpusdienā sola 36 grādus. Tāpēc ceļamies agrāk un uz Anī virsotni (Le Pic d’Anie) sākam iet deviņos no rīta. Anī ir augstākā virsotne šajā Pireneju daļā – tās augstums ir 2504 metri. Sākumā ejam vairāk nekā stundu pa lēzenu meža taku. Saule vēl ir pietiekoši zemu un tādēļ mūsu taka gandrīz visu laiku ir kalna ēnā, tomēr ķirzakām tas netraucē. Vēlāk mežs beidzas un sākas akmeņainas kalnu pļavas ar sauli un vēju. Vējš ir tieši laikā, jo saule karsē aizvien spēcīgāk.

Drīz nokļūstam pie ganu būdas – tur taka sadalās un nav īsti skaidrs, kur tālāk ir jāiet. Īsto ceļu mums parāda gans, kurš iznāk no savas būdas bruņojies ar lietussargu. Piesardzība ir vietā, jo viņa seja un deguns ir pamatīgi apdeguši.

Aiz gana būdas taka ir stāvāka un akmeņaināka. Ejam vēl pāris stundas apkārt kalnam uz augšu līdz nokļūstam virsotnē. Esam ceļā pavadījuši gandrīz četras stundas.Virsotnē bez mums ir vēl vairāki kalnā kāpēji. Fotografējam apkārtējos kalnus un paši sevi, atpūšamies un dodamies lejā pa to pašu ceļu. Dažviet kāpšana ir diezgan strauja 🙂

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Ceturtā diena. Lešerinas ledus ala

Braucam cauri 8,5km garajam Somportas tunelim uz Kanfranku (Canfranc) Spānijā. Kanfranka atrodas tikai dažus kilometrus aiz Somportas tuneļa spāņu gala. Maršruta sākuma daļā ejam stundu pa meža taku un ceļu, tad kādas divdesmit minūtes kāpjam ziedošiem mežrozīšu krūmiem pilnā pakalnā. Uzkāpjam līdz ganu būdai un tālāk pa akmeņainu gropi kāpjam uz alu. Alu Ilze ierauga tikai tad, kad pieiet tai gandrīz klāt. Alas ieeja ir paslēpusies aiz klints (2050m virs jūras līmeņa) . No alas nāk aukstums kā no ledusskapja. Uzģērbjam siltas drēbes, uzliekam lukturīšus un dodamies alā iekšā. Jāiet uzmanīgi, jo starp klinšu bluķiem ir ledus. Izstaigājam alu kādu 100m dziļumā. Tālāk nelienam – ir auksts, tumšs un ala ir pilna klinšu bluķiem.

Atpakaļ dodamies pa to pašu ceļu. Pa ceļam pamanām kalnu kazas. un vēlreiz izbaudām mežrozīšu pakalna skaistumu. Benita atceļā salasa pelašķu ziedus tējai. Uz mūsu naktsmītnes terases vakarā parādās sķīvis ar skaistu pelašķu un āboliņu ziedu kompozīciju 🙂

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Piektā diena. Aspe virsotne

No rīta Leskuna ir mākonī. Nolemjam braukt uz Spāniju meklēt sauli. Variantu ar gājienu Francijas pusē pie Somportas tuneļa atmetam, jo tur kalni ir mākoņu pārklāti. Braucam iekšā tunelī un otrā galā izbraucam ārā saulē – neviena mākonīša. Braucam līdz Villanua, pēc tam griežamies uz rietumiem un pa šauru līkumotu kalnu ceļu aizbraucam uz Aisu. Tālāk griežamies uz Francijas pusi un aizbraucam pa ceļu līdz galam – līdz El Riguelo stāvvietai. Tur mūsu nolūkotajā vietā auto novietojam tikai ar otro piegājienu – teļš ceļa vidū pusdieno un viņa mamma negrasās iet malā. Noliekam tomēr auto un dodamies ceļā.

Sākumā ejam pa betonētu taku, tad nokļūstam līdz ganu būdai, šķērsojam strautu un jau pa stāvāku taku dodamies uz vietu, kura ceļvedī spāņu angļu valodā bija raksturota kā nelīdzena karstiska virsma (uneven carstic terrain). Virmsa tiešām bija nelīdzena – šķirbainas klintis un klinšu bluķi, caur kuriem lauzāmies droši vien kādu stundu. Pēc tam atlika tikai tāds nieks, kā kādus pāris simtus metru uzrāpties Aspe virsotnē. Tur mūs gaidīja diezgan stāva akmeņaina taka un ļoti spēcīgs vējš. Virsotnē pavadījām kādu pusstundu lai atpūstos un fotografētu. Uz dienvidiem, rietumiem un austrumiem saules apspīdētus Spānijas kalnus. Uz ziemeļiem mākoņus virs Francijas kalniem. Mākoņi droši vien ir aizķērušies Leskunas ciematā 🙂

Kārtīgi visu apskatījušies rāpjamies lejā.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Sestā diena. Gabardajas virsotne

Šodienas gājiens sākas no Espelunžeras stāvvietas netālu no Somportas tuneļa franču gala. Pēdējos 700m braucam pa zemes ceļu. Ļoti uzmanīgi, jo ceļš vietām ir ar diezgan lielām bedrēm. No stāvvietas taka uzreiz iet diezgan stāvus kalnā. Jau drīz ejam garām nelielam ūdenskritumam, pēc tam nokļūstam skaistiem ziediem pilnā kalnu pļavā. Pēc pāris stundām kalnu pļavā izvēlamies nepareizo taku un rāpjamies pa to kādu pusstundu līdz saprotam, ka esam nokļuvuši mūsu kalnam nepareizā pusē. Piemērotu taku uz augšu neatrodam, nākas griezties atpakaļ un iet kalnam apkārt. Klintis šeit ir savdabīgā brūngani-violetā krāsā.

Nokļuvuši pārejā 2019m augstumā nedaudz atpūšamies un tad jau pa Spānijas pusi uzkāpjam 2258 metrus augstajā Gabardajas virsotnē (Le Pic de Gabardaille). Te pūš spēcīgs vējš, bet tas netraucē baudīt skaistos skatus. Atpazīstam arī Aspe virsotni, kur bijām uzkāpuši vakar. Ļoti skaists ir Estaens ezers (Lac d’Estaens). Izrādās, ka guļus stāvoklī no vēja var labi paslēpties :-).

Lejā kāpjam pa otru pusi. Īsto taku neatrodam, nokāpjam tāpat – pa taisno. Tas izvēršas par nervus kutinošu piedzīvojumu, jo vairāk nekā stundu rāpjamies lejā pa stāvu nogāzi, kur vairākas reizes ar grūtībām atrodam virzienu, pa kuru var turpināt ceļu cilvēka cienīgā veidā 🙂

Kad beidzot nokļūstam līdz iezīmētai takai, esam patiešām priecīgi.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Septītā diena. Anaijeta virsotne

Laiks ir auksts un mākoņains. Braucam uz Spānijas pusi – uz pieturvietu netālu no Kanfrankas slēpošanas kūrorta. Tur pūš spēcīgs, auksts vējš. Uzvelkam visas līdzi paņemtās drēbes un dodamies ceļā. Dīvaini – bet pamazām kļūst siltāks un pa brīžam nedaudz uzspīd arī saule. Ejam uz augšu pa Canal Roya – vairākus kilometrus garu gravu, kurai abās pusēs stiepjas kalni. Kalnu pļavās mūs sagaida murkšķu svilpošana. Dažus arī izdodas ieraudzīt.

Uzkāpjam 2km augstumā, kur vajag būt Anaijeta ezeram. Ezeru neizdodas ieraudzīt (ir migla). Turpinam ceļu uz virsotni, cerot, ka tā varbūt ir virs mākoņiem. Tomēr arī virsotne ir mākonī, nekādus skaistos skatus neredzam.

Kāpjot lejā no Anaijeta virsotnes toties ieraugam Anaijeta ezeru, pie kura ganās zirgi. Kādu brīdi te kavējamies un baudām skaisto skatu. Tad ejam lejā uz auksto un vējaino (joprojām) stāvvietu. Netālu no stāvvietas kalna nogāzē ir sapulcējušās apmēram 40 maitu lijas. Skats ir iespaidīgs – ik pa brīdim kāds milzu putns paceļas un aizplanē, kāds cits nosēžas. Pulcēšanās iemeslu nevaram ieraudzīt. Cerams, ka tas nav kāds noguris kalnā kāpējs 😉

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Astotā diena. Mūku virsotne

Braucam uz Spānijas pusi – Uz Astunas slēpošanas kūrortu. Tas atrodas netālu no Somportas kalnu pārejas. Nevaram atrast takas sākumu. Paiet stunda, līdz saprotam, kur ir jāiet. Laikam mūsu karte ir novecojusi, jo taka, pa kuru mēs un arī citi iet, mūsu kartē nav atzīmēta, bet mūsu kartē uzzīmētā taka nav atrodama.

Laiks ir saulains un karsts. Uzkāpjam līdz Eskalaras (Escalar) ezeram. Tur brīdi atpūšamies sēžot zālītē pie ezera. Tad dodamies uz augšu uz Mūku kalnu (Pic des Moines). No virsotnes varam redzēt virkni ezeru un Pic du Midi de Ossau virsotni. Atceļu izdomājam pagarināt ejot pa Francijas/Spānijas robežu pa kalnu mugurām. No augšas izskatās vienkārši. Dzīvē izrādās ilgāk un sarežģītāk. Kāpjam pa kalna kori lejā, tad nākamajā kalnā augšā un tā atkal un atkal. Visbeidzot izdodas ieraudzīt tālu lejā stāvvietā savu auto. Nolemjam iet lejā pa nogāzi uz labu laimi. Šis pasākums arī izrādās ilgāks un aizraujošāks, nekā no augšas izskatās. Šļūcam uz leju te pa stāvām zāli noaugušām nogāzēm, te birstošiem akmeņiem. Galu galā noklūstam līdz kalnu ceļa galam un pa to nokāpjam līdz savam auto.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Devītā diena. Mastu taka un Aijo virsotne

No rīta pamostos pēc sešiem un pa logu ieraugu rīta saules apspīdētas sarkanīgas Leskuna cirka kalnu galotnes. Skats ir tik skaists, ka ceļos augšā, lai to nofotografētu.

Šodienas plānā ir maršruts ar sākumu Aspe ielejā un beigām blakus esošajā Ossau ielejā. Lai to realizētu man ir paredzēts piedalīties maršruta sākuma gabalā, tad pārbraukt ar auto uz maršruta beigu punktu un iet pretī pārējiem. Aptuveni novērtējam, ka Ilzei, Benitai un Imantam ceļā būs jāpavada 8-9 stundas.

Sākam iet no Pont du Cebers pa šoseju, tad akmeņainu taku. Pēc minūtēm 15 nokļūstam mastu takas sākumā (Par mastu taku vairāk skatiet mūsu iepriekšējā ceļojuma aprakstā). Laiks ir karsts un dabūjam kārtīgi pasvīst rāpjoties augšā pa diezgan stāvo taku. Pēc nepilnas stundas ceļā atvados no pārējiem un dodos atpakaļ. Aizbraucu uz stāvvietu pie Bios-Artigues ezera blakus esošajā Ossau ielejā. Uz augšējo stāvvietu mani nelaiž (laikam pilna), tāpēc nolieku auto akmeņainā pļavā, ko te sauc par stāvvietu. Tur jau ir kādi 50 auto un takas, kuras iet augšā uz ezeru, ir pilnas ar cilvēkiem. Laikam sācies atvaļinājuma laiks.

Izvēlos maršrutu gar Bios-Artigues ezera labo krastu un dodos augšā uz Aijo virsotni (Pic d’Ayous). Pa manu taku cits neviens neiet, tāpēc īsti neesmu pārliecināts, vai eju pareizi. Aizeju pa nepareizu taku un esmu spiests kādu kilometru nākt atpakaļ. Tad pa meža taku kāpju kalnā un tieku līdz pārejai, no kurienes var redzēt Aijo virsotni. Maršruta grāmatā ir rakstīts, ka līdz turienei ir jāiet vēl stunda. Tajā brīdī saņemu īssiņu, ka Ilze, Benita un Imants ir jau virsotnē. Ar īsziņu palīdzību ļoti trūcīga tīkla pārklājuma apstākļos sarunājam, ka dodamies lejā katrs pa savu ceļu un tiekamies lejā.

Ilze, Benita un Imants Aijo virsotnē nokļuva pēc 5 stundu iešanas divos pēcpusdienā. Augstumu starpība apmēram 1650m. Taka nebija pārāk stāva (toties zirgi tur ganās ļoti stāvās ganībās). Pa ceļam viņi satika vairākas citas kalnā kāpēju grupas, arī ģimeni, kura izmantoja somu nešanai ēzeli. Ģimene kāpa lēni, bet pamatīgi un tika līdz Aijo pārejai. Klintis arī šeit ir brūngani-violetas, bet no virsotnes lejā mani biedri kāpa pa taku gar trim skaistiem ezeriem. No dažādiem skatu punktiem labi varējām apskatīt ielejas galveno – Pic du Midi D’Ossau virsotni. Visi satikāmies neilgi pirms maršruta beigām.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Desmitā diena. Olorona

No rīta Leskuna atkal mākonī. Sarunājam izmēģināt laimi Spānijā. Tomēr jo tuvāk braucam Somportas tunelim, jo laiks vairāk nomācas. Sākas negaiss. Mājienu saprotam, griežam uz ziemeļiem un braucam apskatīt Oloronas (Oloron-St-Marie) pilsētu. Uz Oloronu ir jābrauc apmēram 40km – tā ir lielākā apdzīvotā vieta tuvākajā apkārtnē. Oloronā laiks ir silts un brīžiem pat spīd saule. Kāda kundze mums izstāsta, ka noteikti ir jāapskata Oloronas svētās Marijas katedrāle, kas esot ļoti skaista. To arī darām un kundzei tiešām ir taisnība. Pēc katedrāles apskates nopērkam ļoti garšīgas maizītes un uz soliņa pie Oloronas mērijas tās apēdam. Pēc tam dodamies apskatīt pakalnā esošo Saint Croix kvartālu. Tur ir skaista platānu aleja – drīzāk jau tunelis, jo platānu zari ir ieveidoti tā, lai tie sakļautos virs gājēju galvām jumta formā.

Pa ceļam uz Leskunu apstājamies arī Sarrences (Sarrance) pilsētiņā. Tā atrodas piekalnē ceļa līkumā. Aizejam apskatīt baznīcu un iebāžam arī degunu pa klostera vārtiem. Tur skan balsis – droši vien svētceļnieku, jo Sarrancei cauri iet Santjago de Kompostelas ceļš un uzraksti uz klostera vārtiem norāda, ka svētceļnieki te ir gaidīti (mēs nē 🙁 ).

Braucam uz Leskunu – rīt no rīta agri sāksim virzīties uz māju pusi.

Vēl bildes Vēl bildes

Vienpadsmitā diena. Karkasona

Pēc vairāk nekā četrām stundām ceļā vispirms pa Pireneju līkumotajiem ceļiem (tur kādā atpūtas vietā atrodam interesantu pieminekli Tour de France), tad pa ātrgaitas maģistrālēm nokļūstam Karkasonē (Carcassonne). Pilsētai ir sena vēsture . Pirmā apdzīvotā vieta šeit tika izveidota jau 3500 gadu pirms mūsu ēras, bet ķeltu pilsēta Karsaka bija pazīstama tirdzniecības vieta sestajā gadsimtā pmē. Romieši sāka šeit būvēt nocietinājumus ap simto gadu pmē, daļa no mūru apakšējās daļas šodienas cietoksnī ir saglabājušies no romiešu laikiem. Karkasonas pilsētas centrālā daļa (Cite de Carcassonne) atrodas Karkasonas mūru iekšpusē pakalnā. Pārējā pilsēta (Base de Carcassonne) – lejā ārpus mūriem.

Iebraukuši pilsētas centrā jau no auto redzam pakalnā Karkasones cietoksni. Cietoksnis ir patiešām iespaidīgs – dubulti mūri ar 53 torņiem. Mūru iekšienē var nokļūt pa vairākiem vārtiem – tur ir Cite ar šaurām ieliņām, daudziem mākslinieku un suvenīru veikaliņiem un ēstuvēm. Izstaigājam gan ieliņas, gan arī cietokšņa centrālo daļu un mūrus. Pēc tam aizejam uz netālu esošo kājnieku tiltu pāri Audes upei – no turienes ir lielisks skats uz cietoksni kopumā. Tad dodamies uz lidostu. Vakarā lidojam uz Šarleruā lidostu pie Briseles, bet rīt no rīta – Uz Rīgu.

Vēl bildes Vēl bildes
Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)