Pireneji – Ordesa, Pic du Midi

 
KML-LogoFullscreen-LogoQR-code-logoGeoJSON-LogoGeoRSS-LogoWikitude-Logo
Pireneji - Ordesa

karte lādējas - lūdzu uzgaidiet...

Oõ: 42.764233, 0.501552
Consaterre ezeri: 42.806925, 0.340061
Pic de Cuneille: 42.758766, 0.195479
Ordesa: 42.649380, -0.059760
Sum de Barroude: 42.779149, 0.188742
Horquette d’Aubert, Pic de Heche Castet, Pic de Madamete: 42.828189, 0.169752
Vignec: 42.823770, 0.316521

Pirenejos nokļūstam pēc vairākām Tarnas aizā un tās tuvumā pavadītām dienām – par šo ceļojuma daļu var izlasīt atsevišķā aprakstā.

Lai izvairītos no sastrēgumiem, no Tarnas aizas braucam apkārt Tulūzai pa mazākiem ceļiem. Tie ir šauri, bet taisni un diezgan ātri.

Savā naktsmītnē Vignec ciemā ierodamies sestdien, 2008. gada 14. jūnijā ap deviņiem vakarā. Pirms gulētiešanas vēl ir jāpārskaita pēc saraksta mītnes inventārs un jāaizpilda papīrs žandarmērijai. Ir jāiemaksā arī Eiro180 drošības nauda.

Sum de Barroude
Bildes Bildes

Pirmā diena. Horquette d’Aubert (2499m)

Vignec ciems atrodas pie St. Lary Soulan pilsētiņas. No rīta vispirms aizbraucam uz pilsētiņas centru, uz tūrisma informācijas ofisu. Tur nopērkam maršrutu aprakstus. Braucam uz ezeriem – sākumā uz Spānijas pusi, tad nogriežamies un braucam pa stāvu ceļu uz Lac d’Oredon ezeru. Pie ezera stāvvietā noliekam mašīnu un 10:45 sākam iet uz Lac d’Aubert. Taka iet pa akmeņainu mežu gar vairākiem ezeriem. Sāk līt silts lietus, bet tas netraucē. Uzejam līdz Lac d’Aubert un redzam augstu kalnos slēpotājus. Tur nav pacēlāja un trases, slēpotāji uzbrauc ar mašīnu un tad uzkāpj līdz īstajai vietai un tad brauc lejā. Izskatās diezgan bīstami.

Dodamies tālāk pa taku uz pāreju Hourquette d’Aubert (2499m). Visu laiku līņā, bet kalnus var redzēt labi. Apēdam pie pārejas dažus šokolādes batoniņus un ejam lejā. Pie mašīnas nokļūstam ap pieciem. Samaksājam par stāvvietu Eiro 4 un braucam uz savu naktsmītni.

Otrā diena. St. Lary Soulan

Ceļamies septiņos. Brokastīs cīsiņi, lapu salāti, maize ar ievārījumu, jogurts. Izdomājam braukt līdz Bielsas tunelim (tas savieno Franciju ar Spāniju) un kāpt kalnā tur. Kad aizbraucam līdz tunelim, tur ir auksts un stipri līst. Dodamies atpakaļ uz St. Lary Soulan un nolemjam iet vietējo maršrutu. Noliekam mašīnu pie savas naktsmītnes un dodamies tuvējā kalnā. Sākumā uz Vignec baznīcu, tad kalnā līdz vienam no Soulan ciemiem (tādu ir vairāki – dažādā augstumā). Brīžam līst, brīžam spīd saule un ir pat karsti. Taka vietām iet pāri ganību robežai. Nožogojumam var tikt pāri rāpjoties pa A veida kāpnēm. Govs pāri netiek.

Mājās esam ap četriem. Dodamies tūlīt staigāt pa St. Lary Soulan centru. Pilsētiņa smuka, bet nedaudz neīsta – mājas pēc izskata no veciem laikiem, bet celtas nesen – tūristu pievilināšanai.

Joprojām līst un ir migla. Nolemjam nākamajā dienā braukt uz Spāniju – uz Ordesas ieleju.

Trešā diena. Ordesas ieleja

Ceļamies sešos, braucam uz Spānijas pusi. Uz turieni var nokļūt caur Bielsas tuneli – tas ir 3km garš un gandrīz visā garumā pilnīgi taisns. Pa ceļam līdz tunelim ir migla un līņā lietus. Iebraucot tunelī jau pēc brīža redzam, ka Spānijā ir labs laiks – to liecina gaisma tuneļa otrā galā. Izbraucam skaistā ielejā pa platu nesen klātu šoseju. Ceļš iet vienmērīgā slīpumā uz leju – tā braucam līdz pat Ainsai, kur nogriežamies pa labi uz Torlu. Torla ir pilsētiņa pie tūristu iecienītā Ordesas nacionālā parka (pilnā vārdā Ordesas un Perdido kalna nacionālais parks). Torlā nacionālā parka informācijas centrā dabūjam parka karti un ieteikumu braukt vēl 8km uz priekšu līdz Pradetai. Tur ceļš beidzas ar lielu zaļu stāvvietu (daudz koku un nekāda asfalta). Stāvvietā esam desmitos, bet daudzi ir bijuši čaklāki par mums. Gandrīz vienlaikus piebrauc divi milzīgi autobusi ar skolniekiem un mašīnas turpina piebraukt. Laimīgā kārtā taka ir ļoti plata – vietas pietiek visiem.

Ejam pa ieleju ar augstām klinšu sienām abās pusēs – Ordesas aizu. Laiks ir saulains un silts. Pa ceļam apskatam vairākus ūdenskritumus. Pēc vairāku stundu ceļa nokļūstam līdz skaistam cirkam un sākam iet pa taku uz augšu. Tiekam līdz posmam, kur jāiet turoties pie ķēdēm. Noejam kādu gabalu, bet ir jau laiks doties atpakaļ. Atpūšamies un dodamies pa to pašu ceļu atpakaļ. Stāvvietā esam piecos.

Iebraucot Bielsas tunelī redzam, ka Francijas galā ir iesprūdis mākonis – tur joprojām ir migla.

Ceturtā diena. Sum de Barroude (2674m)

Ceļamies 7.30. Braucam uz pieturvietu ceļa līkumā aiz Piau Egaly krustojuma. Gandrīz visas vietas stāvvietā jau ir aizņemtas. Tomēr vietiņu atrodam un 9.30 sākam iet gar nelielu kalnu upīti. Sākumā pa mežu, pēc stundas sākas ganības. Vēl pēc stundas nokļūstam pie ļoti stāvas nogāzes – tur sākas sniegs. Panākam tur mūsu stāvvietas kaimiņus un vēl vienu pāri. Visi domājam – iet tālāk vai neiet.  Mūsu kaimiņi sāk brist pa sniegu, pēc brīža arī mēs. Trešais pāris izlemj doties lejā. Mēs apdzenam konkurentus un pa dziļu sniegu uzbrienam līdz kalnu mājai (Refuge de Barroude). Pēc tam tādā pašā veidā uz Bielsas pāreju un tālāk uz virsotni Sum de Barroude.

Virsotnē atpūšamies un dodamies lejā pa biezo sniegu. Izmēģinu skriet lieliem soļiem un arī šļūkt uz kājām. Aizraujoši, bet laikam ne visai saprātīgi 🙁

Satiekam kalnu kazas – kazu un kazlēnu. Tās ir bailīgas, bet dažas fotogrāfijas izdodas uzņemt. Pa ceļam aprunājamies ar mūsu stāvvietas kaimiņiem. Vīrietis ir no Nīderlandes, sieviete ir spāniete. Viņi arī Pirenejos ir ne pirmo reizi.

Pēc iešanas pa sniegu mums abiem zābaki iekšā pilnīgi slapji (zeķes izgriežam – bet daudz labāk no tā nepaliek). Stāvvietā pie mašīnas esam pirms sešiem pēc 8 stundām ceļā.

St. Lary Soulan veikalā nopērkam getras – biezajā sniegā bez tām ir grūti iztikt.

Piektā diena. Pic de Cuneille (2628m)

Braucam gandrīz līdz Bielsas tunelim. Mašīnu noliekam pāris kilometrus pirms tā aiz pēdējā pretlavīnas pārsega. Nevaram atrast takas sākumu – nav nekādas zīmes. Tad atrodam pēc kartes, kur takai ir jāsākas – novelkam zābakus un brienam pāri ļoti aukstai kalnu upei. Otrā pusē taku pēc brīža arī atrodam.

Ejam pa priežu mežu stāvus uz augšu. Pēc tam gar kalnu upīti tiekam līdz ezeram Lac de Cachet. Tur uzvelkam vakar pirktās getras un pa sniegu rāpjamies uz virsotni Pic de Cuneille. Sniegā pazaudējam taku, bet augšā tomēr tiekam.

Lejā ejam nedaudz pa citu ceļu. Atkal redzam un dzirdam murkšķus. Dzirdot viņu svilpienus mēs sākumā domājām, ka skaņu rada putni. Zemāk taka ir pilna ar lielām skudrām. Visa pārgājiena laikā satiekam tikai 2 cilvēkus – pašā gājiena sākumā.

Braucam mājās – vakariņās gatavojam ravioli un salātus. Pēc vakariņām ejam staigāt pa St. Lary Soulan. Vienā veikaliņā Ilze stāsta pārdevējai, kur ir Latvija.

Sestā diena. Ezeri

Braucam uz tūristu iecienītu vietu, kur ir vairāki skaisti ezeri. Pie tiem sākas daudzas takas. Apstājamies Artigouse stāvvietā. Tur jau priekšā ir lielais autobuss un 5-6 vieglās mašīnas. Ātri apģērbjam zābakus un ejam (kamēr autobusa grupa fotografējas). Pa labi izveidotu tūristu taku uzkāpjam līdz Oula ezeram. Pārejam pār aizsprostu un tālāk ejam pa taku gar ezera labo krastu. Pēc tam nedaudz nomaldamies un pa sniegotu taku uzkāpjam pārejā Col de Bastanet (tur tikai saprotam, ka esam aizgājuši pa nepareizu taku).

Otrā pusē pārejai viss ir sniegā. Taku īsti nevar redzēt, maršruta kartē var redzēt, ka ir jāiet starp diviem ezeriem, bet īsti nevar saprast, kur ezeri beidzas, jo tie ir daļēji klāti ar ledu un sniegu. Tomēr nolemjam iet. Brienam pa sniegu lejā, tad iespējami tālāk no ezeru vaļējās daļas starp ezeriem virzamies uz otru pāreju. Tā ir zemāka par pirmo, bet tālāk joprojām viss ar snigu klāts. Brīžam pa klintīm, brīžam pa sniegu tiekam līdz mūsu galamērķim – ezeram Lac de Port-Bielh. No ezera krasta uz leju redzam veselu virkni ezeru – arī Oula ezeru. Liekas, ka tas ir tepat netālu. Bet līdz tam ejam briesmīgi ilgi pa akmeņainu un kritušiem kokiem pilnu mežu gar strauju kalnu upīti. Pēc tam ejam lejā uz stāvvietu, kur esam pussešos.

Septītā diena. Lacs de Consaterre (2344m)

Braucam no St. Lary Soulan pa šauru kalnu ceļu augšā uz Sailhan, tad uz Ens ciemu. Abi ir nelielu ciematiņi ar pāris ieliņām. Noliekam auto Ens centrā vienīgajā stāvvietā un dodamies pa vienīgo ielu kalnā. Esam izpētījuši maršruta aprakstu, bet tomēr īstajam pagriezienam paejam garām. Pēc neilgas maldīšanās neliela paugura otrā pusē savu taku tomēr atrodam. Pēc neilga laika nokļūstam vietā, kur visa kalna nogāze ir vienos ziedošos rododendros. Tik daudz rododendru vienuviet mums negadās nekur citur redzēt. Ir ļoti karsti un grūti iet kalnā. Par laimi pēc brīža sāk pūst vēss vējiņš. Cauri ziedošiem rododendriem uzkāpjam pārejā Pas de Laubere (2179m), pēc tam līdz mūsu ceļamērķim – ezeriem Lacs de Consaterre (2344m). Pēdējo ceļa gabalu atkal brienam pa sniegu.

Atpakaļceļā aizejam nepareizi, bet aiz mums ejošie francūži parāda īsto taku. Lejā esam ap pieciem – ceļā esam pavadījuši septiņas stundas.

Astotā diena. Col d’Aspen, Pic du Midi

Šodien nolemjam nedaudz paslinkot. Braucam uz Col d’Aspen pāreju (1400m) – jābrauc kādi 15km uz ziemeļiem. Pārejas autostāvvietu ir pārņēmušas kazas un govis. Kamēr ņemu no bagāžnieka ārā lietas, man viena govs elpo pakausī un baksta ar purnu. Ejam uz tuvākā paugura virsotni. Ir ļoti karsts – augšā pasēžam nedaudz un izbaudam skaisto panorāmu, tad dodamies atpakaļ. Pa ceļam redzam nelielu, tumši pelēku čūsku – sugu neizdodas noskaidrot, jo tā veikli pazūd zālē. Pāreju un ceļu tikmēr pilnībā nosprostojušas govis. Riteņbraucēji un mašīnas tiek cauri ar veiklību un pacietību. Ar mokām izgrozu mašīnu starp divām govīm un braucam uz netālo Monžī – pazīstamu kalnu kūrortu. Tur braucam ar pacēlāju augšā uz Pic du Midi de Bigorre. Tas nav nekāds nieka pacēlājs. Vagoniņš brauc pamatīgā augstumā. Ceļa vidū ir starpstacija, kur ir jāpārkāpj citā vagoniņā.

Augšā virsotnē ir liela observatorija. Spīd saule, bet ir pāris metru biezs sniegs. Observatorijas pagalms ir apjozts ar margām – iekšpusē ir gan suvenīru bode, gan ēstuves, gan arī muzejs. Apskatam apkārtējos kalnus un meklējām uz informācijas panno kuram kalnam kāds nosaukums. Atrodam arī Breche de Roland – slaveno robu klintī, kur mēs bijām pagājušajā gadā. Apskatam muzeja ekspozīciju un tad braucam lejā.

Monžī kafejnīcā paēdam garšīgas pusdienas (uz apaļa koka dēļa cepts vesels kamambērs, šķiņķa šķēles, folijā ietīts cepts kartupelis, salāti).

Atpakaļceļā braucam cauri Cadeac les Bains ciemam. Tur ir veca baznīca, ceļš iet cauri vienam baznīcas galam.

Devītā diena. Pic de Heche Castet

Pārgājienu sākam no Oredona ezera stāvvietas. Turpat netālu skraida murkšķi. Pusdesmitos sākam iet uz ezeru Lac d’Aubert. No ezera paveras skaists skats uz sniegiem klātajiem kalniem. Ezeram garām tiekam ejot pāri aizsprostam. Tālāk pārsvarā pa sniegu dodamies uz augšu uz pāreju – Pas de Gat (2465m). Sniegs vietām ir biezs, bet viltīgs. Seviški pie akmeņiem tas mēdz būt no apakšas izkusis. Vienā vietā Ilze iebrūk sniegā gandrīz līdz jostas vietai. Kad izvelku viņu ārā, redzam, ka apakšā ir tukšums un zem tā tek strautiņš. Pārejā ir skaists skats uz citu ezeru Lac de Cap Long. Uz otru pusi var labi redzēt Pic du Midi de Bigorre un observatoriju.

Mēģinam tālāk kāpt uz virsotni (Pic de Heche Castet). Jāiet pa šauru kalnu muguru un sniegu. Diezgan bīstami izskatās. Es tieku apmēram līdz pusei, tālāk izskatās vēl sliktāk. Brienam pa dziļo sniegu atpakaļ lejā.

Atpakaļ braucot pirms paša St. Lary Soulan nogriežamies uz Tramezaigues ciemu. Šaurajā meža ceļā dabūjam apstāties, jo šķērsām ceļam ir nostājies traktors un velk ārā no gravas kaut kādus kokus. Traktorā neviena nav un mēs satrūkstamies, kad tas pēkšņi sāk braukt uz mūsu pusi. Izrādās, ka viens no strādniekiem to vada no ārpuses ar pulti.

Tramezaigues ir burvīgs mazs ciematiņš ar akmens baznīcu paugura galā. Ieraudzījis mūs, pa šauro ielu uz mājām mūk mazs kaķēns. Lielajā satraukumā tas netrāpa spraugā starp notekcauruli un sienu, bet trāpa tieši notekcaurulē. Tas tomēr netraucē to veikli iemukt pagalmā.

Apskatījuši ciematu braucam dziļāk Rioumajou ielejā. Tomēr necik tālu netiekam, jo ceļš pamazām kļūst arvien akmeņaināks – džipa mums diemžēl nav.

Desmitā diena. Ō un citi ezeri, jāņi

Braucam uz ezeru ar interesantu nosaukumu – Ō (franciski raksta Oõ). Lai tur nokļūtu jābrauc pāri pārejai Col de Peyresurde uz ieleju Valee de Astau. Izbraucam cauri Oõ ciemam (ceļa zīme izskatās amizanti) un pa pilnīgi svaigi uzklātu šosejas segumu aizbraucam uz Oõ ezera stāvvietu. Viss liecina, ka šo vietu tūristi ir iecienījuši.

No stāvvietas vispirms kāpjam augšā uz ezeru. Ezera otrā krastā ir redzams skaists ūdenskritums. Mēs dodamies pa labi koptu taku gar ezera malu uz nākamajiem ezeriem – Lac Espingo, Lac Saussat un Lac Portillon (pēdējais ir mūsu galamērķis). Jo augstāk kāpjam, jo vairāk sniega. Viens pāris pirms mums iešanai izmanto dzelkšņus. Mēs iztiekam tāpat – liekam kājas skujiņā. Pie Portillon ezera strauji sāk pasliktināties laiks, savelkas mākoņi. Kāpjam lejā cauri mākoņiem, brīžiem pilina lietus. Mājupbraucot pēc Peyresurde pārejas iekuļamies miglā.

Vakarā aizejam St. Lary Soulan uz svētā Jāņa svētkiem. Svētki notiek centrālajā autostāvvietā. Šim nolūkam vienā autostāvvietas galā ir uzcelta skatuve, stāvvietas vidū ir nobērta bieza smilšu kārta un uz tās ir uzbūvēts kādu 3 metrus augsts ugunskurs. Ugunskurs, protams, ir norobežots ar margām. Gar autostāvvietas vienu malu tek upīte. Publika stāv pie vai sēž uz akmens margām, kas norobežo upīti no stāvvietas. Pārsvarā publika ir pusmūža gados. Visi jūtas ļoti labi. Uz skatuves sāk spēlēt ansamblis (akordeons, trompete, ģitāra, sintezators un bungas). Dzied spāniski un franciski. Publika nekavējas un metas dejot. Arī mēs uzdejojam pāris polkas un valšus.

Pēc desmitiem sākas rosība pie ugunskura. Pāris svarīgi vīri atnāk ar pudelēm un sāk aplaistīt ugunskuru (laikam ar degmaisījumu). Tad no vairākām pusēm to aizdedzina. Ugunskurs deg vareni – tas kādu laiku ir svētku uzmanības centrā. Tomēr jau pēc pusstundas vai stundas visi atgriežas pie dejām.

Vienpadsmitā diena. Elles ūdenskritumi

Atkal braucam pāri Peyresade pārejai, šoreiz pabraucam garām pagriezienam uz Oõ ezeru – gar Bagneres de Luchon uz ieleju Valee du Lis. Aizbraucam līdz galam pa šoseju un noliekam auto lielā stāvvietā. Pa ceļam pārsvarā ir migla. Arī ceļa sākumposmā laiks ir nomācies un mitrs. Kāpjam uz augšu pa mežainu taku. Pamzām laiks noskaidrojas un paliek karstāks. Apskatam vairākus skaistus ūdenskritumus – Cascade d’Enfer (elles kaskāde), Goufre d’Enfer (elles grope). Ieraugam ļoti skaistu salamandru, kuru Ilze ilgi fotografē. Visbeidzot nonākam līdz vietai, kur elles upīte Rue d’Enfer iet cauri ļoti šaurai aizai. Tālāk nevaram tikt, upīte aizņem visu aizu. Izpeldos upītē – ūdens ir auksts, bet tas kolosāli atsvaidzina.

Atpakaļceļā iebraucam Bagneres de Luchon centrā. Vienā veikalā pārdevēja apjautājas, no kurienes mēs esam. Kad pasakam no Lavijas, viņa zinoši māj ar galvu un izstāsta, ka pie viņiem viena latviete strādā. Arī te mūsējie jau priekšā 😉

Vakarā pirms gulēt iešanas vēl izejam nelielā pastaigā uz ciematiņu ar skaistu nosaukumu Vieille Aure.

Divpadsmitā diena. Pinetas ieleja

Braucam uz Spāniju – uz Bielsu, tad pagriežamies uz ziemeļrietumiem un braucam uz augšu pa Pinetas ieleju – apmēram 14km līdz Paradoras stāvvietai. Laiks ir saulains un karsts. Izvēlamies maršrutu, kurš ved uz Pinetas balkonu (droši vien kalna nosaukums) un ezeru. Sākumā ejam pa ceļu, tad nogriežamies pa kalnu taku. Visapkārt var redzēt skaistus ūdenskritumus. Strauti graužas cauri sniega kalniem un kausē tos no apakšas. Strauti un upītes ir ūdens pārpilni – esam drīz spiesti atteikties no tālākas iešanas, jo taka beidzas pie straujas upes. Upes malā ir kaut kādi ķēdes gali, bet doma kuģot uz dibena lejā pa straujās upītes gultni neliekas vilinoša.

Tomēr negribam vēl padoties, sameklējam citu taku un dodamies uz augšu pa to cauri zemam priežu mežam. Tiekam līdz skaistai smilšakmens pārkarei. Bet tālāk ir sniega pilna aiza, zem kuras tek upīte. Neriskējam sniegu izmantot par tiltu un dodamies atpakaļceļā.

Nokāpuši lejā līdz ceļam, ejam pa to vēl gabalu prom no stāvvietas. Tiekam līdz skaistam tiltiņam kuram gandrīz virsū no augšas gāžas ūdenskritums. Tiltiņš visu laiku ir itkā zem dušas. Karstajā laikā tas nemaz nav nepatīkami. Vēl ejam gabalu uz priekšu līdz nokļūstam līdz skaista kalnu cirka pakājei.

Atpakaļceļā apstājamies Bielsā un nedaudz to apskatam. Mājas lielākoties jaunas, bet uzceltas kā vecos laikos – šauras ieliņas, akmens mūri utml. Tūristu pievilināšanai. Iebāžam arī degunu Bielsas baznīcā – tā ir diezgan liela priekš nelielā ciematiņa.

Iebraukuši Francijā nokļūstam aitu bara vidū, kuras ir izdomājušas šķērsot šoseju. Ļoti lēni un uzmanīgi tiekam cauri.

Trīspadsmitā diena. Aņisklo kanjons

Laiks no rīta ir nomācies, tāpēc braucam atkal uz Spāniju. Kā parasti Bielsas tuneļa Spānijas galā mūs sagaida zilas debesis un saule. Braucam līdz Escalonai, tad nogriežamies uz rietumiem un brausam uz Aņisklo (Anisclo) kanjonu. Pa kanjonu braucam kādus 10km pa ļoti šauru un līkumotu ceļu – pa kreisi stāva klinšu siena, pa labi aizā tek skaistā upe (Rio Bellos). Ar grūtībām izmainamies ar dažām pretimbraucošajām mašīnām (aizbraukuši līdz galam atklājam, ka patiesībā pretējā virzienā braukt nedrīkst). Noliekam auto un tālāk ejam pa kanjonu ar kājām. Laiks  ir karsts, labi ka taka pārsvarā iet pa biezu mežu un saule mums tiek klāt reti. Upe ir pilna krācēm un ūdenskritumiem. Visu laiku ejam gar stāvām klinšu sienām. Pēc četrām stundām nokļūstam līdz aizas galam un ieraugam skaistus kalnus (cirku). Varētu pa kādām pāris stundām tikt augšā. Bet laika un spēka vairs nav. Pēc īsas svārstīšanās dodamies atpakaļ. Pie mašīnas tiekam ap septiņiem vakarā – esam gājuši astoņas stundas.

Atpakaļ braucam pa citu ceļu. Tas līku loču iet kalnā. Ļoti skaists skats uz apkārtējiem kalniem, vairākas reizes apstājamies un fotografējam. Tad braucam atpakaļ uz Franciju. Izbraucot cauri Bielsas tunelim nokļūstam atpakaļ Francijas klimatā – ir pamatīga migla.

Četrpadsmitā diena. Pic de Madamete

Šodien ir lielisks laiks (tas lai būtu žēl braukt mājās). Iebraucam uz brīdi St. Lary Soulan tirgū (tajā pašā autostāvvietā, kur notika jāņu svinības, sestdienās ir tirgus). Pārdod visu ko – augļus, dārzeņus, sierus, vīnu, gaļu, arī ādas izstrādājumus u.c. Nopērkam zemenes un braucam uz Oredona ezera stāvvietu. Ejam jau pa zināmu maršrutu uz Lac d’Aubert un tālāk uz pāreju Col de Madamete. Aubert ezera stāvvietā no autobusa izbirst bar skolnieku un arī dodas uz pāreju. Bet viņiem drīz iestājas pikniks un mēs tiekam garām. Pirms pārejas sākas sniegs, bet tiekam galā bez getrām. Uz pārejas atpūšamies un noskatamies, kā viens pāris kāpj Madamete virsotnē. No apakšas izskatās, ka viņi vienkārši iet pa akmeņiem, jo taku grūti ieraudzīt.

Kāpjam pa to pašu taku arī mēs un pēc pusstundas esam augšā virsotnē. No augšas ir lielisks skats. Redz Pic du Midi de Bigorre (tas jau gandrīz kā ieradums), aiz tā ielejas pilnas ar mākoņiem. Tieši mums pretī uz dienvidiem ir redzama viena no tuvākajā apkārtnē galvenajām virsotnēm – Neouvielle. Uz leju redzami daudzi ezeri – augstākie ar ledu pārklāti. Visu kārtīgi apskatījuši kāpjam pa to pašu ceļu lejā.

Braucam uz Pau – savu ierasto viesnīcu Lui de Bearn. Viesnīcā mūs sagaida liels melns suns, kurš ļoti grib draudzēties. Viesnīca it gandrīz tukša – uzzinam, ka visi pārējie klienti ir kāzās un ieradīsies vēlāk. Mēs tomēr viņus nesagaidam – no rīta agri ir jāceļas un jādodas uz lidostu.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)