Prognozes sola lietu, bet ārā ir saulains. Dodamies vēlreiz uz Bovecu – šodien ir sestdiena un pacēlājam vajadzētu strādāt. Bijām lasījuši, ka pacēlājs iet augšā veselās stundās. Piebraucam dažas minūtes pēc deviņiem un redzam, ka cilvēki iet ieksā pacēlāja mājiņā. Paķeram zābakus un mugursomas un basām kājām skrienam uz kasi un pēc tam uz pacēlāju. Mums iedala četrvietīgu vagoniņu (gondolu). Augšā braucam nedaudz vairāk par pusstundu, augstumu starpība ap 1800m. Sākumā braucam gandrīz horizontāli, tad pamazām uz augšu. Pacēlājam ir divas starppieturas – tur vagoniņš pārkārtojas izmantojot kaut ko līdzīgu pārmijām.
Augšējā stacija ir apmēram 2200m augstumā. Koku te vairs nav – tikai gaišas, sasprēgājušas klintis un akmeņi. Takai uz Kaninu ir ceturtā grūtības pakāpe. Ir gan troses, gan metāla kāpšļi un citas izpriecas. Īstajā virsotnē nokļūstam caur četrām citām. Gan pa ceļam, gan arī no Visoki Kanin varam baudīt kaut ko līdzīgu mēness ainavai. Visapkārt klintis, akmeņi, šur tur sniegs. Aiz mums kāpj mākoņi. Kādu laiku mēs ar Ilzi ejam karstā saulē, Imants un Benita, kuri seko, iet mākoņa ēnā.
Maršruta pēdējais posms ir diezgan sarežģīts (kāpšļi, troses, stāvi kāpieni), bet tiekam veiksmīgi galā. Atpakaļ ejam pa to pašu ceļu. Nelielu gabalu pirms pacēlāja nogriežamies uz taku, kura ved atkal kalnā uz Prestreljenik okno – lielu caurumu klints sienā. Miglas mākoņi jau ir mums visapkārt, bet skats uz Prestreljeniku vienalga ir iespaidīgs.
No Prestreljenika dodamies uz pacēlāju un braucam lejā. Tur ir 27 grādi silts.
Ēstuvē pie pacēlāja apakšējās stacijas paņemam picas, kolu ar citronu un ledu, un kafijas. Tas mūs rehabilitē tiktāl, ka varam doties apskatīt Bokas ūdenskritumu (diez vai tam ir kas kopējs ar slaveno Lindgrēnas stāstu varoni). Ūdenskritums ir 106m augsts (augstākais un lielākais Slovēnijā) – to var labi redzēt no autostāvvietas. Tomēr nežēlojam laiku un spēkus, lai uzkāptu un apskatītu to tuvāk. Stunda turp atpakaļ.
Atpakaļ tomiņš (tom-toms) mūs aizved pa tuvāķo ceļu – caur Itāliju.