Laiks ir auksts un mākoņains. Braucam uz Spānijas pusi – uz pieturvietu netālu no Kanfrankas slēpošanas kūrorta. Tur pūš spēcīgs, auksts vējš. Uzvelkam visas līdzi paņemtās drēbes un dodamies ceļā. Dīvaini – bet pamazām kļūst siltāks un pa brīžam nedaudz uzspīd arī saule. Ejam uz augšu pa Canal Roya – vairākus kilometrus garu gravu, kurai abās pusēs stiepjas kalni.
Kalnu pļavās mūs sagaida murkšķu svilpošana. Dažus arī izdodas ieraudzīt. Uzkāpjam 2km augstumā, kur vajag būt Anaijeta ezeram. Ezeru neizdodas ieraudzīt (ir migla). Turpinām ceļu uz virsotni, cerot, ka tā varbūt ir virs mākoņiem. Tomēr arī virsotne ir mākonī, nekādus skaistos skatus neredzam. Kāpjot lejā no Anaijeta virsotnes ezeru tomēr ieraugām.
Kādu brīdi te kavējamies un baudām skaisto skatu. Tad ejam lejā uz auksto un vējaino (joprojām) stāvvietu. Netālu no stāvvietas kalna nogāzē ir sapulcējušās apmēram 40 maitu lijas. Skats ir iespaidīgs – ik pa brīdim kāds milzu putns paceļas un aizplanē, kāds cits nosēžas. Pulcēšanās iemeslu nevaram ieraudzīt. Cerams, ka tas nav kāds noguris kalnā kāpējs 😉