Naktī līst un trokšņo pērkons. No rīta mūsu ciemā ir migla. Izlemjam braukt nedaudz uz dienvidiem uz Bohinjas ezeru. Braucot līņā, bet tuvojoties galamērķim laiks pamazām skaidrojas. Auto atstājam maksas stāvvietā, jo citu variantu nav.
Ejam gar Mostnices upi, kura ir klintīs izgrauzusi dziļu, šauru aizu. Ūdens ir izveidojis klintīs visdažādākās formas
iedobumus un caurumus. Kāda klints upes vidū izskatās pēc ziloņa.
Taka iet gar aizas malu un palēnām augšā kalnā. Pēc pāris stundām (un fotografēšanas) nokļūstam klajākā vietā un tālāk pa lauku ceļu aizejam līdz Mostnices ūdenskritumiem (Mostniški Slapovi). Ūdenskritumi nav pārāk iespaidīgi, toties ir skaists skats uz kalniem ar rudenīgi rūsganiem mežiem. Pa ceļam satiekam vairākas salamandras un glodeni.
Nogājuši lejā braucam uz Bohinjas ezera tālāko galu. Apskatām Zlatorogu (slovēņu mitoloģijas tēlu) statuju un izpeldamies Bohinjas ezerā. Ūdens ir dzidrs un tīrs. Ezera dibens strauji iet dziļumā (trīs četri soļi un jau jāpeld). Kad esam nopeldējušies, ap mums pulcējas palielas zivteles. Gaida cienastu.
Vēja tikpat kā nav. Ezerā atspoguļojas kalni un krastmalas koki. Ko vēl vairāk var vēlēties? Ja nu vienīgi vakariņas