Ceļamies septiņos. Sakopjam savus apartamentus un dabūjam atpakaļ drošības naudu. Braucam atkal uz Fabreges ezeru – uz Artoustes stāvvietu, te nesen sākām gājienu uz Pic du Lurien. Ejam pa kalnu riteņbraucēju taku zem trosu dzelzceļa uz Pic de Sagette virsotni. Domājām, ka būs viegla iešana, bet izrādās, ka ne gluži. Pa tādu taku es gan nebrauktu ar riteni nekādā gadījumā!
Laiks ir samērā labs, bet vēss (pie stāvvietas rāda 8 grādus). Pa ceļam ēdam kazenes un mellenes, kādā krūmā sēdošs putnelis labprāt atļauj sevi fotografēt. Taka pārsvarā iet pa mežu. Satiekam vairākus smilkstošus suņus. Izskatās, ka saimnieki tos uzved kalnā un tad palaiž skriet lejā – bet tā ir tikai mūsu interpretācija.
Uzkāpjam līdz trosu dzelzceļa augšai. Tālāk kādu brīdi ejam pa Artoustes vilcieniņa acīmredzot sen neizmantotu sliežu posmu. Pa to nonākam līdz takai, kura uzved mūs virsotnē. Virsotnē ir orientācijas tablo, apskatam kā sauc kalnus, kurus redzam visapkārt. Augšā ir tik labi, ka nosēžam krietnu pusstundu un baudam sauli un skaistumu. Lurien virsotni tomēr neizdodas ieraudzīt – tā visu laiku ir mākoņos. Toties apskatam citas virsotnes, kurās esam bijuši šajā vai iepriekšējās reizēs – Ayon, d’Er, Saoubiste. Redzam arī Boius d’Artigous ezeru, kurš bija sauss pagājušajā gadā, bet tagad pilns ar ūdeni, kā jau ezeram pieklājas.
Lejā nokāpuši atkal ēdam kūkas – melleņu un basku (otrais nav ogu nosaukums :-).
Nolemjam pirms došanās mājās vēl aizbraukt uz Col d’Aubisque – pāreju, kur iepriekšējā gadā iekūlāmies biezē miglā un gandrīz neko neredzējām. Šoreiz ir citādi – pārejā spīd saule, bet apkārt ir mākoņi un tie izskatās vienreizēji (izdodas arī dažas labas bildes). Tāpat kā pirms gada, kāpjam uz netālu esošo virsotni Soum de Grum. Apskatam to, ko neredzējām iepriekšējā reizē.
Stāvvietā turpat zālītē apēdam kruasānus un braucam uz Pau. No rīta lidojam uz Londonu un Rīgu.