Morbiana 2013

 
Starts Aradonas šaurajās ieliņās

Morbianas līča pasākumā Grand Raide du Morbihan piedalāmies jau otro reizi. Pagājušajā gadā bijām tur kopā ar Benitu un Imantu (par to var uzzināt šeit). Šogad 28km nūjošanas distanci beidza 594 dalībnieki, gandrīz par 200 vairāk, nekā pagājušajā gadā.

Bildes Bildes

Pirmā diena. Ceļā

Parīzē ielidojam pēc grafika – pusdivpadsmitos. Laiks ir mākoņains, vēsāks nekā Rīgā. Paiet kādas 15 minūtes, kamēr lidmašīna aizripina līdz stāvvietai. Pēc tam vēl gaidām savas “slēpes”, kuras atbrauc 10 minūtes pēc tam, kad normālās bagāžas izsniegšana jau ir beigusies. Līdz dzelzceļa stacijai arī ir jāiet labs gabals.

Braucam ar vilcienu un metro. Pārsēšanās pieturā neatrodam vajadzīgo metro līniju, pabraucam ar nākamo vilcienu vēl dažas pieturas un tad ar 4. līnijas metro uz Monparnasas staciju. Tur izmantojam vilciena gaidīšanas laiku, lai paēstu. Sagaidām, kad uz tablo tiek parādīts, no kura ceļa mūsu vilciens aties, un dodamies meklēt 16. vagonu un 41-42 vietu. Labi, ka vagoni nav jāskaita no pirmā, mūsējais ir apmēram piektais.

Vilciens atiet precīzi pēc saraksta 15:08. Braucam uz Vanni caur Rennu. Uz Rennu jau bijām braukuši sava pirmā Bretaņas ceļojuma laikā, toreiz Rennā pārsēdāmies, lai tālāk brauktu uz Senmalo.

Sākumā vilciens iet cauri vairākiem tuneļiem, pēc tam seko ilgs ceļš pa līdzenumu (kuru daļēji noguļu), tālāk jau apkārtne kļūst pauguraināka. Braucam cauri vairākām nelielām pilsētiņām (vienai paspēju ieraudzīt nosaukumu – Vitrē).

Rennā daudzi izkāpj un iekāpj, braucam tālāk uz Vanni. Vannē vispirms biļešu automātā izdrukājam savas Rīgā pirktās vilciena biļetes no Vannes uz Brestu (tās vajadzēs svētdien). Tad dodamies uz savu viesnīcu La Bretagne, kura atrodas pie vecpilsētas mūra.

Viesnīcas ārdurvis ir mazas un šauras, neizskatās, ka aiz tām kāda viesnīca varētu būt. Iespraucamies iekšā un atrodam šauras kāpnes ar uzrakstu, ka uzņemšana atrodas stāvu augstā. Mūs sagaida liela auguma vāciska izskata jauneklis, kurš arī mūs ir noturējis par vāciešiem. Mums tiek iedalīts 9. numurs otrajā (tātad trešajā) stāvā. Istaba ir nesen remontēta. Īpaši liela nav, bet divatā vietas ir diezgan. Noliekam mantas un ejam staigāt pa vecpilsētu.

Vēl bildes Vēl bildes

Otrā diena. Pasākuma ciematā

Desmitos tiek atvērts pasākuma ciemats. Ierodamies tur ap pusvienpadsmitiem. Dabūjam savus numurus un dalībnieku pakas (arī šogad tur ir cepumu kārbas, šoreiz tās ir noformētas speciāli nūjošanai).

Cilvēku ir daudz (sacensībās piedalās vairāk nekā 600 nūjotāji), lai viņus apkalpotu visur darbojas brīvprātīgie. Daudzi ir cienījama vecuma cilvēki, visi strādā ar prieku un atmosfēra ir sirsnīga.

Iepazīstoties turpat pasākuma ciematā ar sporta preču firmu piedāvājumu, Ilzi pēc brīža atpazīst pasākuma vadītājs un apvaicājas, vai viņa arī šogad ir atbraukusi uzvarēt. Tāds viņam darbs – ar savu mikrofonu visu dienu klīst starp ciematiņa teltīm un runā bez apstājas. Daudzus viņš acīmredzot pazīst – kādam, piemēram, piezogas no mugurpuses un pirms sarunas noglāsta tā pliko galvu.

Atgriežamies viesnīcā, lai noliktu dalībnieku pakas un citas lietas, pie kurām esam pastaigas laikā tikuši. Pa ceļam atrodam vietu, kur var uzkāpt uz aizsargmūra un kādu gabalu arī pa to pastaigāt.

Pēc pavisam īsas atpūtas dodamies paēst. Kaut kā pavisam esam aizmirsuši to, ko dienvidu zemēs nedrīkst aizmirst – par siestu. Paēst nekur nav iespējams – jāpaciešas līdz septiņiem. Nākas iztikt ar sendvičiem, kurus noēdam, sēžot vecajā ostā uz betona barjeras (tā ir populāra sēdēšanas vieta, nemaz tik daudz brīvu vietu te nav). Ejam tad atpakaļ uz viesnīcu pataupīt spēkus rītdienai.

Vēl bildes Vēl bildes

Trešā diena. Sacensības

Sola 18-20 grādus un vējiņu. Ideāls laiks 28km distancei 🙂

Pēc desmitiem ierodamies finiša vietā Vannes ostā  un kopā ar bariņu citu nūjotāju gaidām autobusu uz starta vietu Aradonā. Tiekam iekša pirmajā busā, kurš aizved mūs līdz autostāvvietai Aradonas nomalē (iepriekšējā gadā mūs aizveda līdz centram). Garā strīpā visi dodamies uz startu. Tur kā parasti – uzrunas, iesildīšanās nūjošanas instruktora (šoreiz atraktīva melnādaina repera) vadībā.

Divpadsmitos tiek dots starts un visi enerģiski dodas trasē. Neskatoties uz to, ka šaurajās ieliņās vietas nav daudz, visi izturas daudzmaz pieklājīgi.

Sākumā ejam ar Ilzi kopā, pēc kādiem pāris kilometriem es izdomāju iet ātrāk. Tā acīmredzot nav bijusi laba doma, jo vēl pēc dažiem kilometriem es neveiksmīgi krītu ar galvu atsitoties pret zemi. Kamēr novērtēju postījumus (asinis ir, bet nedaudz) un atrodu sadauzīto briļļu fragmentus, Ilze un vēl bariņš konkurentu ir mani apdzinuši. Turpinu iet, pamazām atkal Ilzi panāku.

Finišā Ilze ir otrā sievietēm un pirmā savā grupā (rezultāts 3:22:01). Es esmu 11. vīriešiem un 3. savā grupā (rezultāts – 3:22:16). Rezultāts ir apmēram 10 minūtes labāks, nekā iepriekšējā gadā, bet šoreiz distance, iespējams, bija par nepilnu kilometru īsāka.

Vakarā septiņos tiek apbalvoti kopvērtējumā 3 ātrākie vīrieši un sievietes. Vīriešiem visiem medaļniekiem vienāds laiks 3:05:12 (finišēja rokās sadevušies). Ilzei atkal tiek skaists puķu pušķis un kauss – šoreiz tam ir buras forma, izskatās skaisti.

Vakarā sportiskā režīma pārkāpums picērijā Villa Romana. Ieeja picērijā ir no vecpilsētas gājēju ieliņas, bet tās terase ir izgrauzta pilsētas aizsargmūrī. Dabūjam pēdējo galdiņu ārējā malā ar skatu uz skaisto parku. Galdiņi ārējā rindā ir cieņā, kad mēs dodamies prom, to momentā aizņem nākamie klienti. Nekādas pārmērības – karafīte sarkanvīna, man ļoti gardas mīdijas, Ilzei saldajā īpaši garšīgs bretoņu ābolu pīrāgs – karsts, kūst uz mēles (zinu, man atļāva pagaršot).

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Ceturtā diena. Kempera, Bresta

Atstājam somas viesnīcā un ejam vēl atvadīties no Vannes.

Vispirms uz ostu. It kā bez īpaša iemesla, bet esam tur ļoti saviļņojošā brīdī. Finišē divas skrējēju komandas, kuras visu 177km distanci apkārt Morbianas līcim ir stūmušas ratiņus (speciālus – ar vienu lielu riteni un rokturiem priekšā un aizmugurē) ar bērniem, kuriem ir kustību traucējumi. Komandā ir apmēram seši skrējēji, tie ratiņus stumj pārmaiņus. Pirmajai komandai ratiņos ir ap 10-12 gadus vecs zēns. Pirms paša finiša puikam palīdz izkāpt un viņš pats saviem spēkiem aizkļūst pēdējos metrus pāri finišam. Aplausi un atzinība noteikti ir lielāki, nekā līderiem.

Pēc tam parkā uz soliņa izdzeram pudeli sidra (priekšpusdienā 🙁 ). Neko darīt, mantu jau tā daudz un vest pudeli sidra uz Brestu negribas. Tad izmetam vēl pēdējo loku pa vecpilsētu, paņemam viesnīcā somas un dodamies uz dzelzceļa staciju.

Pēc stundas brauciena esam Kemperā (Quimper, bretoņu valodā Kemper). Līdz vilcienam uz Brestu ir vairāk nekā stunda laika, tāpēc nolemjam mazliet paskatīties Kemperu (ar visām somām 🙁 ). Tikko izejam no stacijas ēkas,  ieraugām tālumā katedrāles torņus. Izdomājam, ka tur mēs varam paspēt. Ejam pa skaistu aleju gar nelielu upīti. Ik pēc pārdesmit metriem tai pāri ir ziediem rotāti gājēju tiltiņi. Drīz nokļūstam pie katedrāles – tā ir patiešām milzīga un iespaidīga. Pēc katedrāles apskates vēl ātri izstaigājam vecpilsētu (turpat blakus) un steidzamies atpakaļ uz staciju.

Mūsu vilciens uz Brestu atiet no perona “I”. Attiecīgā zīme norāda uz šķietami sen nelietotu, ar zāli aizaugušu atzaru. Tas izskatās tik aizdomīgi, ka drošības pēc pārvaicājam sievietei, kura arī gaida. Izrādās, ka tiešām – šeit ir jāatiet mūsu vilcienam. Pēc brīža tas ierodas – moderns braucamais, gan tikai pāris vagonu garumā, bet nekādas šaubas par savām spējām mūs aizvest neizraisa.

Brestā iebraucam septiņos vakarā un bez problēmām atrodam savu viesnīcu. Ievadu īsziņā atsūtīto ārdurvju kodu un esam iekšā (svētdienas vakarā te neviens nedežūrē). Istabiņas atslēgas ir durvīs. Noliekam mantas un dodamies meklēt ostu, kur rīt agri no rīta ir jāatiet mūsu kuģim. Ļoti gribas ēst, bet šajā diennakts laikā nekas nestrādā. Labi, ka netālu no stacijas izdodas atrast kebabu ēstuvi. Garšīgi ēzdami ejam meklēt īsto piestātni, to atrodam ar navigācijas programmas palīdzību. Pārliecināmies, ka mūsu kuģis tiešām te aties, un dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Vēl bildes Vēl bildes

Piektā diena. Ouessant salas ziemeļi

No rīta viesnīcā aši paēdam brokastis, atstājam smagākās mantas un ar pārējām dodamies uz ostu. Tur esam nepilnu stundu pirms kuģa atiešanas laika. Pēc īsa brīža pasažierus sāk laist uz kuģa (uz mūsējo ir jāiet cauri citam kuģim). Tikko esam apsēdušies, kuģis sāk braukt – 40 minūtes pirms laika. Izrādās – tas nav mūsējais, tomēr iet uz pareizo salu – tātad būsim tur nedaudz pirms plānotā laika.

Kuģis ir neliels, bet diezgan ātrs. Braucam sākumā pa šaurumu starp divām pussalām, tad izejam Ķeltu jūras ūdeņos. Jūra ir samērā mierīga, tomēr kuģa priekšgals met pamatīgas šļakatas – negribas domāt par to, kas notiek stiprā vējā un viļņos. Pēc apmēram divu stundu brauciena piestājam Ouessant salas austrumu galā. Smidzina pavisam sīks lietutiņš, bet saule jau ir jūtama aiz mākoņiem.

Sākam iet gar salas ziemeļu krastu. Pašā gājiena sākumā atrodam muzeju “Bretaņa no A līz Z”. Tur pāris nelielās telpās pie griestiem ir izklāti mākslinieciski noformēti plakāti – katram alfabēta burtam savs plakāts par Bretaņas dzīvniekiem vai augiem. Uzzinām, ka čūskas, vardes un salamandras salā nedzīvo, ežiem tāpēc ir trūcīgi ar barību. Žurkas un truši un salā ir, tie, iespējams, ieradušies ar kādu kuģi.

Muzeja saimnieks mums piedāvā nogaršot Ouessant salas medu – garša ir spēcīga, citur tādu medu nebijām ēduši.

Tālāk turpinām ceļu gar salas krastu. Tas ir ar daudziem dziļiem robiem, tāpēc taka iet līku loču un pa apmēram 7km garo salu dienas laikā nostaigājam 21km (rītdienai atstājot vēl apmēram tik pat). Salas ziemeļu krasts ir klinšains, ar dažāda izmēra klinšu bluķiem ir piebārstīta piekraste. Klinšainajās saliņās ir putnu ligzdošanas vietas, te ir apmetušās gan kaijas, gan arī dažādi citi putni. Ziemeļos no Ouessant atrodas privātīpašumā esoša Kellera sala (Ile de Keller), uz kuras ir tikai viena māja, stāsta, ka bez elektrības. Salai laikam ir arī savs privātais mākonis, kurš to gandrīz visu laiku pasargā no ziņkārīgām acīm 🙂

Uz Ouessant salas klintīm ir uzskrējis ne viens vien kuģis. Tāpēc uz salas un pie tās ir vairākas bākas, bet arī tās nav spējušas brīdināt kuģus biezas miglas laikā. Cilvēki ir mēģinājuši izveidot arī cita veida brīdināšanas sistēmas. Piemēram – akustiskās. Ir saglabājušās paliekas no 19gs lietotas ar četriem zirgiem darbināmas trompetes, kā arī pirmā pasaules kara gados lietota zemūdens zvana.

Kā citviet Bretaņā arī šeit krasta klintīs atrodam Otrā Pasaules kara laikā būvētu bunkuru. Vietējais puika viegli uzskrien pa klintīm augšā un tiek uz bunkura. Arī mums izdodas , tikai tas nav viegli – mēs drīzāk rāpojam, nevis skrienam 🙁

Pēc apmēram piecu stundu iešanas nokļūstam salas rietumu galā – tas ir Francijas vistālāk rietumos esošais punkts (ja neskaita kolonijas). Stāvot šajā vietā ir neviļus jādomā par to, ka tālāk uz rietumiem vairs nekā nav (ja nu vienīgi tas, ko kādreiz gluži negribot atklāja Kolumbs 🙂 ).

Gar salas dienvidu krastu ejam atpakaļ uz austrumiem, kur salas vienīgajā pilsētiņā neliela līča krastā atrodam savu viesnīcu – La duchesse Anna (hercogiene Anna). Ar vāji slēptu sajūsmu piekrītoši atbildam jautājumam, vai mēs vēlēsimies ēst vakariņas.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Sestā diena. Ouessant salas dienvidi

Rīts ir apmācies un vējains. Paēdam brokastis, iepērkam pilsētiņas veikalā ēdamo un turpinām apstaigāt salas dienvidu pusi. Sākumā ir jāiet uz rietumiem pa līča dienvidu krastu, tad jau nokļūstam Ķeltu jūras krastā un ejam gar līkumoto jūras krastu uz austrumiem. Te krasts un jūra izskatās savādāk, nekā ziemeļos. Jūrā ir mazāk klinšu saliņu, bet krastā vairāk kadiķu un kazeņu. Brīžiem ejam pa šauru taciņu līdz kaklam kadiķu un kazeņu džungļos. Masāža iznāk laba. Visapkārt rosās dažādi putni (kaijas, gārņi, kovārņi utml.) un dzīvnieki (truši, kazas). Kazas izskatās pēc mājlopiem, bet truši laikam ir savvaļas radījumi (ja uz šādas nelielas saliņas vispār var runāt par savvaļu 🙂

Kādu pusstundu pirms nokļūšanas ostā sāk līt. Tikko esam iekārtojušies uz sola uzgaidāmajā telpā, sāk līt spēcīgi. Man izjūk otrās brilles, tagad būs orientācijai telpā jāizmanto tauste un oža 😉

Samainām biļetes un braucam atpakaļ uz Brestu stundu agrāk – piecos. Šoreiz kuģis pietur arī Molenes salā (to arī būtu vērts kādreiz apskatīt).

Nokāpuši no kuģa dodamies apskatīties Brestas citadeli. Tā ir būvēta un pārbūvēta daudzus gadsimtus, sākot ar romiešu laikiem. Ar idejām ir piedalījies arī slavenais militārais arhitekts Vaubans, kurš ir projektējis arī daudzus cietokšņus Pirenejos un citur Francijā. Apstaigājam citadeles iespaidīgos mūrus, tad ejam uz blakus esošo tiltu. Tam vidējā daļā ir divi augsti torņi. Sākumā nevaram saprast, kam tie ir domāti. Izrādās, ka tilta vidējo daļu ar torņos esošo trosu palīdzību horizontālā stāvoklī var uzvilkt augšā, atbrīvojot ceļu kuģiem!

Tad beidzot dodamies uz viesnīcu.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Septītā diena. Konkē, Svētā Matjē rags

Aizklunkurējam ar visām mantām uz Hertz autonomu, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas, bet otrā pusē nekā mūsu viesnīca. Labi, vismaz, ka jāiet uz leju. Mums tiek tumši pelēks Citroen C3 ar dīzeļmotoru.

Braucam no Brestas ārā pa to pašu vakardien apbrīnoto tiltu uz Konkē (La Conquet) pilsētiņu. Noliekam auto un pa gājēju tiltu tiekam pāri blakus esošajai upītei (upīte ir šaura, bet tilts garš – paisuma laikā upītes grīva pārvēršas par jūras līci) un pa krasta taku garām kārtējam bunkuram dodamies uz Kermorvana ragu (Pointe de Kermorvan). Tur uz nelielas pussalas atrodas bāka un cietoksnis (redute). Diemžēl līdz bākai nevar tikt, jo cietoksnim vārti ir ciet (tas apsargā bāku 🙁 ).

Atgriežamies pa to pašu ceļu Konkē un gar jūru dodamies uz otru pusi – uz Svētā Matjē ragu (Pointe Saint Mathieu). Tur uz paša raga atrodas bāka un veca klostera drupas. Tās pirms pāris dienām redzējām no kuģa, braucot uz Ouessant salu. Līdz ragam ir jāiet kādi četri km pa krasta taku. Ejam gar vairākām pludmalēm, kur jau ir sākusies peldsezona.

Svētā Mateja klosteris ir dibināts sestajā gadsimtā. To ir vairākas reizes ieņēmuši angļi, bet iznīcināja franču revolūcija, pēc kuras klosteris 1796. gadā tika pasludināts par tautas īpašumu. Tagad ir atlikušas tikai iespaidīgas drupas, kuras apskatījuši dodamies atpakaļ uz Konkē un braucam uz viesu māju Bel Air (Auberge de Bel Air).

Tā atrodas pie Brelē (Brélès) pilsētiņas Aber Ildut upes krastā. Brelē atrodam bez problēmām, bet tālāk jau ir interesantāk. Braucam pa Lannildutes ceļu (Route Lannildut), uz kura ir jābūt mūsu naktsmītnei. Pēc brīža pamanām norādi Bel Air un iegriežamies šaurā celiņā, pa kuru nokļūstam līdz zīmei ar uzrakstu Privé (privātīpašums) un rotveilera bildi apakšā. Tomēr braucam vēl un pēc gabaliņa nokļūstam pie mājas, kura vairāk izskatās pēc cietokšņa drupām, nevis viesu mājas. Braucam atpakaļ uz šoseju un pēc pārsimt metriem atrodam īsto norādi – Auberge de Bel Air. Tur pa tādu pašu šauru celiņu nokļūstam pie jaukas naktsmītnes ar restorānu, diviem pāviem, ēzelīšiem, kaķi un panorāmas skatu uz govīm pilnu pļavu otrā krastā bēguma iztukšotajai Aber Ildut upītei. Bretoņu valodā aber nozīmē upes grīva, tomēr šajā Bretaņas daļā to liek klāt upju nosaukumiem. Varbūt tāpēc, ka tās šeit ir šauras un garas? Mūsu naktsmītne atrodas apmēram 3km no jūras. Bēguma laikā upīte pārvēršas par šauru strautiņu, bet paisuma laikā atnāk jūra un aizpilda upes gravu visā platumā.

Nepiesardzīgi piekrītoši atbildam saimnieces jautājumam, vai ēdīsim vakariņas. Tas izvēršas par kulinārijas orģijām divu stundu garumā un lielāko pozīciju mūsu rēķinā par naktsmītni. Lai gan vakariņas ir tiešām ļoti garšīgas, tomēr otrreiz uz to vairs neielaižamies. Tas saimnieces prātam acīmredzot nav aptverams un mūsu attiecības kļūst vēsākas.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Astotā diena. Batz sala

Braucam apmēram 70km uz Roskofu (Roscoff). Tur kuģītim uz Batzu (Ile de Batz) ir divas piestātnes. Paisumam – ostā pie mola, bet bēgumam – kādu kilometru tālāk jūrā, tur var nokļūt kājām pa gājēju tiltu. Kad piebraucam, redzam, ka cilvēki jau pa to iet uz tālo pieturu. Nopērkam biļetes un steidzamies viņiem pakaļ. Sala atrodas ne vairāk kā pārsimts metrus no krasta, bet no ostas līdz ostai ir tālāk – kuģītis brauc apmēram 15 minūtes.

Izkāpuši uz salas dodamies vispirms meklēt Džordža Dalasella (Georges Dalaselle) dārzu , kurš atrodas salas labajā, Roskofai tuvākajā galā. Dārzu atrodam, bet tas ir atvērts tikai pēcpusdienā, tāpēc dodamies ekskursijā pa salu. Apskatam pilsētiņas centru un tur esošo baznīcu, tad ejam uz tālo galu meklēt vietu ar nosaukumu Trou de Serpent (čūskas caurums). Pēc nelielas maldīšanās starp sīpolloku laukiem to arī atrodam – iespaidīgu klinšu krāvumu jūras krastā. No tālienes nedaudz čūsku arī atgādina. Izpētām to gan ar acīm, gan rokām un kājām (uzkāpjam, cik katrs augstu var). Tad dodamies uz 19gs sākumā būvēto 44m augsto salas bāku. Uzkāpjam bākā – no turienes var labi redzēt visu salu, Roskofu un jūru, piebārstītu ar klinšu bluķiem. Var ieraudzīt arī, ka pavisam netālu ir pankūku ēstuve, uz turieni dodamies pēc nokāpšanas uz zemes.

Ēdot galetes un pankūkas iegūstam jaunu draugu – suni, kurš mūs pavada līdz pilsētiņas centram.

Džordža Dalasella dārzs ir ar senu vēsturi, tur ir apmēram 2500 augu sugu, pārsvarā no dienvidu puslodes zemēm. Loti iespaidīgs palmu dārzs, mauru dārzs, kaktusi un citi krāšņi eksotiski radījumi. Liekas, ka mūsu kuģīša piestātne Roskofā ir dārzam tuvāk, nekā piestātne uz salas. Tomēr jādodas vien uz tālāko 🙂 . Nokļūstam pie piestātnes tieši laikā, pasažieri jau kāpj iekšā, mēs arī paspējam. Roskofā kuģītis pietur paisuma piestātnē. Izstaigājam centra ieliņas un apskatam baznīcu. Tad braucam uz naktsmītni.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Devītā diena. Morlē

Morlē (Morlaix) vecpilsēta atrodas šaurā gravā un te 1861-1863 gadā virs pilsētas tika uzbūvēts divstāvu akmens viadukts (Viaduc de Morlaix). izlemjam, ka tas noteikti ir jāredz.

Pa ceļam Pludalmezo (Ploudalmézeau) pilsētā apmeklējam tirdziņu (slēgtais ceļš uz pilsētiņas centru izrādās spēcīgs mārketinga instruments). Tirdziņš piedāvā izklaides gan acīm, gan deguniem – augļi, jūras gardumi, sieri, vīni. Uz kāda galda ieraugām burtu vilcieniņus ar latviešu vārdiem Yanis un Laura 🙂

Dodoties tālāk uz Morlē, pa ceļam apstājamies Folgoet (Folgoët) un Landerno (Landernau), apskatam katedrāles, pastaigājam pa vecpilsētu ieliņām. Landernau centrā īpaši skaists ir vecais ar mājām apbūvētais tilts.

Morlē apstājamies tieši pie viadukta (Viaduc de Morlaix). Morlē viadukts ir uzbūvēts trīs gadu laikā Napoleona I laikā. Tas, šķiet, aizņem visas debesis 🙂 . Viaduktam blakus atrodas katedrāle, kuras torņa spice ir apmēram vienā augstumā ar viaduktu. Vizuāli izskatās, ka tur ir divi tilti – gājēju, kam virsū uzlikts vēl viens. Gājēju tilta augstums ir apmēram viena trešdaļa no kopējā augstuma. Turpat pie viadukta atrodas tūrisma informācijas birojs, kur mums izstāsta maršrutu – gājēju tilts un trīs ieliņas turpat blakus. Uz gājēju tiltu nokļūstam pa platām akmens kāpnēm (labi, ka jākāpj tikai trešdaļa). No tilta var labi apskatīt pilsētiņu. Ejam pāri tiltam caur atvērumiem milzīgajos tilta balstos.

Otrs iemesls, kāpēc izvēlējāmies apskatīt Morlē, ir Chateau de Taureau (vērša pils) – cietoksnis  uz nelielas saliņas. Braucam uz turpat blakus esošo Karanteku (Carantec) apskatīt cietoksni vismaz no attāluma. Karanteka ir tipiska kūrortpilsēta (spriežot pēc privātmāju izmēriem bagātnieku iecienīta). No autostāvvietas puskilometru gara gājēju taka aizved mūs uz skatu punktu jūras krastā, no kurienes cietoksni var redzēt. Skats ir iespaidīgs, jo izskatās, ka cietoksnis stāv tieši jūrā. Iespējams, ka iespaidīgā skata ietekmēti nākamajā pieturas vietā atrodam piestātni, no kurienes uz cietoksni iet kuģīši. Nākamais ir pēc divām dienām (svētdien), rezervējam uz to biļetes.

Pirms doties atpakaļ uz naktsmītnes pusi, turpat Karantekā aizbraucam apskatīt applūstošo šoseju. Bijām par to lasījuši – Kajo (Ile de Callot) sala ir sala tikai paisuma laikā. Bēguma laikā tā ir pussala. Pāri applūstošajai daļai ved šoseja. Plāksnīte šosejas malā brīdina, ka šoseja mēdz applūst, tur ir arī grafiks – kad pa šoseju drīkst, un kad nedrīkst braukt. Mēs esam atbraukuši paisuma laikā un šoseja ir zem ūdens. Tomēr atrodam, ka svētdien no rīta būs bēgums, un mēs varam salas (pussalas) apmeklējumu apvienot ar braucienu uz vērša pili. Svētdiena tātad ir saplānota 🙂 .

Dodamies uz Plouescat pilsētiņas pusi meklēt menhiru Cam Louis. Izbraukuši cauri Plouescat braucam tālāk uz vietu ar nosaukumu Porznéjen. Atstājam auto stāvvietā pie jūras un dodamies gar jūras krastu meklēt akmeni. Tomēr nākas vēl braukt gabalu uz rietumu pusi un nostaigāt krietnu gabalu,  līdz augsto akmeni beidzot atrodam. Cam Louis menhirs stāv jūras krastā un nedaudz atgādina mistiskās Lieldienu salu statujas.

Vēl bildes Vēl bildes

Desmitā diena. Trezien bāka

Šodienas programmu sākam ar mūsu naktsmītnei blakus esošās Brelē (Brélès) apskati. Pilsētiņas oriģinālajā nosaukumā ir divi dažādi “e” burti, starp tiem “l”. Kopā tie vizuāli man izskatās pēc kalna 🙂 . Mēs pilsētiņai braucam cauri katru dienu divas reizes, beidzot izlemjam apstāties un apskatīt. Kā citām mazpilsētām, centrā paugura virsotnē atrodam skaistu baznīciņu, pie tās uz akmens valnīša sēž akmens meitene…

Tālāk braucam uz Lampaul-Plouarzel pilsētiņu un dodamies pastaigā gar jūru. Ir bēgums un nelielais līcītis pie  pilsētiņas izskatās tik sauss, ka nolemjam to šķērsot kājām. Ejam starp jahtām, aļģēm un ūdens peļķēm. Pašā vidū neliela ūdens straumīte, kurai izdodas pārlēkt, saslapinot tikai vienu kāju 🙂 .

Nostaigājam gar jūru līdz Francijas kontinentālās daļas tālākajam rietumu punktam – Korsenas ragam (pointe de Corsen), kur izpeldamies un noskatāmies, kā vietējie puišeļi lec jūrā no klintīm, tad dodamies uz Trezien bāku (phare de Trézien), kura atrodas kādu puskilometru no krasta. Bāka ir uzbūvēta 1894. gadā, tās augstums ir 37m, 86m virs jūras līmeņa. Bāka ir atvērta apskatei tikai pēcpusdienās, sagaidām atvēršanu ar pikniku uz akmens turpat pie bākas.

Pēc bākas apskates dodamies gar jūras krastu atpakaļ (pārsteigums – jūras līcis pie Lampaul-Plouarzel nav vairs kājām pārejams). Pa ceļam aizstaigājam līdz mazai bēguma laikā pieejamai saliņai. Liekas, ka esam tur tikai pāris minūtes, bet atpakaļ nākas ātrā tempā brist ar visām krosenām līdz potītēm pa ūdeni. Un uzzināt no ieinteresētajiem skatītājiem, ka “jūra atnāk šeit visur”.

Atrodam savu auto un braucam meklēt Kerloas menhiru – akmens stabu 9,5m augstumā. Tas atrodas netālu – kādus pāris kilometrus aiz Plouarzel pilsētiņas. Kerloas menhirs ir augstākais stāvošais akmens Eiropā (tā vismaz apgalvo paši bretoņi). Senāk tas bija vēl kādus divus metrus augstāks, bet galotni pirms apmēram 200 gadiem spēcīgā vētrā nošķēla zibens (akmens šķembas tika izmētātas lielā attālumā, tai skaitā arī trāpīja tuvējā fermā). Menhirs ir uzstādīts bronzas laikmetā apmēram pirms 5 tūkstošiem gadu. Vietējās leģendas stāsta, ka apmēram pirms simts gadiem jaunie pāri kāzu naktī šeit nāca berzēties pret akmens izciļņiem. Vīrieši tā cerēja tikt pie vīriešu kārtas pēcnācēja, bet sievietes – pēc noteikšanas ģimenē 🙂 .

Braucam apskatīt vēl dažas pilsētiņas – Plouarzel turpat blakus, pēc tam Lannildut netālu no mūsu naktsmītnes. Apskatam arī nelielu vecu kapellu pie Melonas pilsētiņas un vēl vienu  menhiru.

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Vienpadsmitā diena. Kajo sala, Chateau de Taureau

Agri no rīta braucam uz Karanteku (Carantec) lai izmantotu tikai bēguma laikā pieejamo ceļu uz Kajo (Ile de Callot) salu. Šosejas zemākais posms ir vēl nedaudz zem ūdens, tomēr nepacietīgākie jau brien pāri uz salu. Pa caurteku spēcīgā straumē uz jūru aizplūst ūdens.

Kamēr mēs nokļūstam līdz turienei, ūdens uz asfalta jau ir tikai plānā kārtiņā, tomēr sausām kājām pāri tikt vēl nevar. Noaujam apavus un brienam. Ceļam gar malām aug aļģes un turpat netālu cilvēki staigā pa jūras atstāto gultni un meklē mīdijas un citus gardumus.

Kajo sala paisuma laikā ir vairākas nelielas saliņas, bet bēguma laikā pārvēršas par šauru un garu pussalu. Uz pussalas ir vairākas mājas, neliela baznīciņa un pavisam neliela skoliņa (nav skaidrs, vai darbojas). Baznīciņa ir salas augstākajā vietā, no augšas skatoties ēkai ir krusta forma, iekšā ir patīkami vēss, no logu mozaīkām saulē uz grīdas veidojas krāsaini zīmējumi. Lielākā daļa apmeklētāju izskatās pēc tūristiem.

Kad nākam atpakaļ, jūra ir atkāpusies vēl vairāk, viss ūdens pa caurteku ir aizplūdis, visapkārt tikai slapjas smiltis, aļģes un gardumu mednieki.

Braucam pa Karantekas līkumotajām ieliņām uz piestātni. Tur kopā ar apmēram 90 citiem pasažieriem iekāpjam nelielā kuģītī un dodamies ekskursijā uz Chateau de Taureau (vērša pili). Chateau de Taureau ir cietoksnis, kurš aizņem visu nelielas salas platību kādu puskilometru no krasta. Tas ir uzbūvēts 16gs un izmantots gan kā cietums, gan arī aizsardzībai pret angļu pirātiem. Lielgabali tur ir bijuši izvietoti divos līmeņos – augšējā līmenī varēja šaut uz kuģiem, kad tie tuvojās, apakšējā – no sāniem, kad tie mēģināja tikt cietoksnim garām. Cietokšņa militāro pārbūvi ir organizējis slavenais Vaubans. Par viņu cietoksnī atrodam citātu – ja pilsētu aizstāv Vaubans, tā ir glābta, ja tai uzbrūk Vaubans – tā ir zaudēta.

Kuģītis piestāj pie nelielām akmens kāpnēm, pa tām nokļūstam uz paceļamā tilta un pa vārtiem iekšā pagalmā.  Cietoksnim ir ovāla forma, tam ir divi stāvi, kur atradās gan cietuma kameras, gan telpas apakšējai lielgabalu rindai, gan telpas garnizonam. Jumta daļā ir mūris, šeit ir bijuši izvietoti augšējā līmeņa lielgabali. Pa mūri var apstaigāt apkārt visu cietoksni (ko arī darām). Aiz kāda akmens kaija ir paslēpusi divus mazuļus un pieskata, lai tie nekur no paslēptuves prom neiet. Tomēr no ziņkārīgo tūristu acīm paslēpt neko nevar. Nevar paslēpt arī blakus esošajās klinšu saliņās esošās putnu ligzdošanas vietas – to novērošanai uz pils jumta ir novietoti binokļi.

Mūsu kuģītis ekskursijas laikā stāv pietauvojies turpat netālu. Pēc apmēram stundas tas signalizē un piestāj pie cietokšņa kāpnēm. Gide visus saskaita un varam kuģot atpakaļ uz Karanteku.

Pa stāvajām Karantekas ieliņām vēl uzkāpjam līdz baznīcai, apskatām to un paēdam nelielā pankūku ēstuvē turpat blakus – galetes (sāļās pankūkas) pamatēdienam un pankūkas ar mellenēm saldajā 🙂 . Tad veļamies atpakaļ pie sava auto un braucam uz Brestu.

Vēl bildes Vēl bildes

Divpadsmitā diena. Uz mājām

8:17 atiet vilciens no Brestas uz Parīzi. Morlē (Morlaix) tas iet pāri tam pašam akmens tiltam, kuru mēs pirms dažām dienām apbrīnojām. No augšas neko no tilta, protams, neredzam. Morlē centrs uz brīdi parādās zem mums, redzam turpat blakus baznīcas torņa galu. Tad jau arī esam pāri. Pēc tam vēl ir Parīzes Šarla de Golla lidosta un mājas.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

  2 Responses to “Morbiana 2013”

  1. […] 29 km distancē Vannē pie Morbianas līča. Par iepriekšējo divu gadu Morbianas pasākumiem ir šeit (2013) un […]

  2. Super skaists pasāciens un aizraujošs apraksts!

 Leave a Reply

(required)

(required)