Ustera un “akvafits”

Ustera

Ustera ir pilsēta Šveicē nepilnus 30km no Cīrihes. Ustera atrodas pie Greifenzē ezera (Greiffensee), tur bijām plānojuši piedalīties 17km nūjošanas pārgājienā apkārt ezeram. Nūjošanas pasākumu neilgi pirms pasākuma datuma atcēla, tomēr nolēmām braukt. Daļēji tāpēc, ka lidmašīnas biļetes bija jau nopirktas, daļēji tāpēc, ka gribējām apskatīties otru pasākumu, kurš notika tajā pašā dienā – “akvafit” 1,3km pāri Greifenzē (arī pēc noskatīšanās nezinu, kā nosaukt to, ko tur darīja – peldēšana tā itkā nav). Daļēji arī tāpēc, ka vienkārši gribējās aizbraukt 🙂

Usterā ieradāmies piektdien no Cīrihes lidostas ar vilcienu (precīzāk 2 vilcieniem). Tas prasīja nepilnu pusstundu. Savu viesnīcu atradām gandrīz bez problēmām – ja nu vienīgi jāpiemin tāds sīkums, ka kārtējo reizi izpaudās mans talants sajaukt debess puses, kā rezultātā kilometra vietā mēs nostaigājām vismaz divus.
Viesnīcu sauc Loren (tātad – LoRas viesnīca 🙂 ). Liela istaba ar nelielu virtuves stūrīti un balkonu. Trauku gan gandrīz nekādu, toties visvisādas ekstras – ieskaitot nagu vīlīti, šūšanas piederumu komplektu un ventilatoru. Brokastis arī ietilpst mūsu apmaksātajā summā un tās ir patiešām labas. Vienīgais trūkums, ka tā atrodas tieši pie dzelsceļa sliedēm. Vilcieni iet ik pēc pāris minūtēm. Pie vilcieniem vēl varētu pierast, bet pie automātiskās barjeras pīkstieniem gan būtu grūtāk.

Sestdien ceļamies agri, paēdam garšīgas brokastis un dodamies ceļā. Esam iecerējuši apiet apkārt ezeram, bet ar nelielu līkumiņu. Ezera otrā pusē no mūsu balkona var redzēt pakalnus, esam noskaidrojuši, ka tur ir jāuziet līdz Zumikonas ciematam, no kurienes var redzēt Cīrihes ezeru. No Zumikonas nāksim lejā uz Mauru (tur sākas akvafita pasākums), tad apkārt ezera otram galam atgriezīsimes Usterā.

Laika prognoze sola karstu dienu (pie 30 grādiem), bet no rīta to vēl ir patīkami vēss. Nokļuvuši pie ezera sākam iet pa nenotikušā gājiena trasi – grantētu taku koku ēnā. Nebūt neesam te vienīgie – ir gan skrējēji, gan riteņbraucēji, skrituļotāji (tie gan pa blakus esošo asfalta celiņu), gan arī nūjotāji. Ezerā viens otrs plunčājas.

Drīz nokļūstam Greifenzē pilsētā, kur apskatām centrā esošo baznīcu un pili. Tad atgriežamies trasē un turpinām iet apkārt ezeram. Nokļuvuši otrā pusē nogriežamies un dodamies kalnā. Gājēju ceļš te pārsvarā iet gar ielu. Ejam arī gar šautuvi. Liekas, ka dzird ne tikai šāvienus, bet arī ložu spindzoņu, tāpēc drošības pēc metam līkumu. Pirms Zumikonas vēl iemaldāmies golfa laukumā, bet arī te mums neviens netrāpa 🙂
Virs Zumikonas tiešām atrodam vietu, no kurienes ir skaists skats uz blakus ieleju un Cīrihes ezeru. Tad steidzamies lejā uz Mauru – līdz “akvafita” startam nav vairs daudz laika.

Kad nokļūstam starta vietā, pirmā grupa jau ir ezerā, bet pārējie vēl drūzmējas krastā. Arī tie ir sadalīti grupās – katrai ir savas krāsas cepurītes. Gandrīz visiem ir speciāls peldtērps ar peldvesti. Samaksāju ieeju maksas pludmalē, lai varētu tikt tuvāk starta vietai. Nokļūstam tur tieši laikā, lai redzētu otrās grupas startu. Viens pēc otra visi dodas ūdenī, daudzi ir izrotājuši savas cepures (ar rotaļu dzīvniekiem, papīra puķes utml.). Kad ūdens viņiem sniedzas līdz kaklam, tie tomēr kaut kā tiek tālāk.

Ejam tālāk gar ezera otru galu, lai apskatītos kā “akvafiti” nāk no ūdens ārā. Jau ir karsts un koku ēna arī mūs vairs nelutina. Liekas, ka visi cilvēki ir salīduši ezerā, tomēr ejam vien tālāk. Ezera galā ir putnu  vietas, uzkāpjam vienā vērošanas platformā un vērojam gārņus, kuri ir no mums pavisam netālu.

“Akvafita” finišs ir Usteras kuģu piestātnē. Cepurītes tuvojas un tad to īpašnieki lien no ūdens laukā. Neizskatās, ka viņiem būtu viegli, kādu kundzi pat aiznes nestuvēs. Neliels kuģītis brauc starp krāsainajām cepurītēm – no malas tas izskatās diezgan riskanti. Interesanti arī, kā organizētāji var savākt to lielo baru. Ja kāda no cepurītēm pēkšņi pazaudē savu saimnieku – vai to kāds vispār pamanīs?

Paskatījušies finišu, ejam turpat netālu nopeldēties – vienā barā ar lielu suni, četriem gulbjiem un vēl dažiem peldētājiem. Suns neinteresējas nedz par mums (paldies viņam par to), nedz par gulbjiem. Gulbji arī par mums neizrāda interesi, vien papeld nedaudz nostāk.

Turpat kopā ar pasākuma dalībniekiem paēdam pastu un ejam uz Usteras centru apskatīt baznīcu un pili. Protams – lai pie tām nokļūtu, ir jākāpj kalnā. Tas nemaz nešķiet tik jauki pēc šodienas 30 kilometriem.

Baznīca ir milzīga. Tā ir celta pavisam nesen (1987-1991 gadā), ērģeles arī milzīgas. Pils atrodas vēl augstāk, paugura virsotnē. Tur tieši šobrīd notiek kāzas – gaisā tiek palaisti daudzi krāsaini baloni. Blakus pilij ir govju ferma. Otrā pusē ielai arī vistu kūts. Labs ansamblis 🙂
No pils dodamies uz savu viesnīcu – nav tālu, bet viegli arī nav.

[nggallery id=162]

Vēl bildes Vēl bildes Treks

Svētdienas rītā mums ir pāris stundas laika. Izmantojam to, lai pastaigātu turpat viesnīcas tuvumā. Uzkāpjam blakus esošajā pakalnā, tur ir gan privātmāju un nelielu dzīvokļu māju rajons, gan arī parks. Parka tālākajā galā atrodam vietu ar skatu uz Usteras pili, baznīcu un Greifenzē. Pēc tam dodamies uz viesnīcu pēc mantām un uz dzelzceļa staciju.

Pusdivpadsmitos esam lidostā. Arī šoreiz (tāpat kā Zoloturnas braucienā) lidostas darbiniece šaubās, vai mēs esam samaksājuši par nūju somu. Tomēr izdodas viņu pārliecināt un varam doties gaidīt lidmašīnu uz Rīgu.