Bardenas Reales parku laikam vislabāk ir apskatīt, kombinējot auto un velosipēdu. Nolemjam iet daļu no riteņbraucēju maršruta. Sākumā labi izdodas, bet gribas jau arī kādu sānsoli. Kartē labi redzamas taciņas, kā var uzkāpt 500m augstā paugurā Cima Cornialto. Dzīvē gan viss izrādās mazliet citādi. Taciņas ir pārtapušas uzartos vai labības laukos. Lavierējam pa maliņu taciņas virzienā. Un augšā tiekam. Ir mazliet pārsteigums, ka augšā ir plakankalne ar labības lauku. Līdz virsotnes stabiņam jāiet starp lauku un akmeņu krāvumiem, zinot, ka dažus soļus pa labi ir stāva siena.
Un tad sāk uzmākties kukaiņi. Bariem. Gandrīz jau žēl, ka līdzi nav paņēmušies kukaiņu tīkliņi.
Atpakaļ ejam pa citu ceļu. Liekas, ka varētu būt bez pārsteigumiem. Bet atsākušās ir armijas mācības – kara lidmašīnas mūs aplido no aizmugures gar labo ausi, tad tieši priekšā apmet loku un pagriežas atpakaļ, lai lidotu gar kreiso ausi, bet nu jau strauji pikējot un atkal paceļoties.
Sākumā ceļš ir starp labības lauku un magoņu rindu, līdz tiekam uz platākas takas – magones jau pa abām malām.
Tālāk jau braucam – caur mazām pilsētiņām. Piestājam arī pie Olīvijas klostera, kur gan notiek remonts. Mums iesaka atbraukt pēc gada maijā, tad remonts būšot pabeigts. Tiekam pie klostera vīna.
Vēl apskatām Tudelu, kas ir mazliet lielāka un tiešām skaista pilsēta.