Kā sava ceļojuma mērķi izvēlējāmies Pireneju austrumu daļu, kura atrodas Francijas provincē Langedokā-Rusiljonā (Languedoc-Rousillon) austrumu Pireneju novadā. Patiesībā šis novads ir Katalonijas daļa. Kataloniju kādreiz bija spēcīga valsts, bet vēlāk to sadalīja Francija un Spānija. Spānijas daļu arī šodien sauc par Kataloniju, tās galvaspilsēta ir Barselona. Francijas daļas nosaukumā Katalonijas vārds netiek pieminēts.
Neskatoties uz vairākus gadsimtus ilgo atrašanos Francijas pakļautībā, katalonieši joprojām runā kataloniešu valodā un pie mājām liek Katalonijas karogus (Francijas karogus te redz visai maz). Arī franču valoda te nav neapstrīdams līderis. Par to pārliecinājāmies internetā meklējot naktsmītni – vairākos gadījumos konstatējām, ka viesnīcā runā spāņu un kataloniešu, bet nerunā franču valodā.
Izvēlēties šo vietu kā sava ceļojuma mērķi lielā mērā mūs iedvesmoja lasītais par Kanigū (Canigou) kalnu un katariem.
Kanigū kalns ir augstākais austrumu Pirenejos. Tas tik izteikti paceļas pāri tuvumā esošajiem kalniem, ka to ilgu laiku pat uzskatīja par augstāko Pireneju kalnu. Tomēr vēl interesantāka ir šī kalna nozīme kataloniešu tradīcijās. Šeit katru gadu Jāņos notiek kataloniešu vienotības svētki. Uz tiem pulcējas katalonieši gan no Francijas, gan Spānijas. Svētki sākas jau kādu nedēļu pirms Jāņiem. Katalonieši dodas gājienā uz kalna virsotni, līdzi nesot žagaru saišķīšus. No tiem pašā virsotnē tiek sakrauts liels ugunskurs. Pāris dienas pirms Jāņiem Perpiņanas (Perpignan) pilī no mūžīgās uguns tiek aizdedzināta lāpa, kuru nesēju stafete nogādā Kanigū virsotnē. Jāņu priekšvakarā ugunskurs Kanigū virsotnē tiek aizdedzināts un no tā lāpas ar uguni tiek nogādātas tuvējos ciemos. Arī visos apkārtējos ciemos ir svētki ar lāpu gājieniem, ugunskuru kurināšanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dažādu ēdienu un dzērienu baudīšanu, dejām.
Pie tā visa vēl varētu piebilst, ka tradīciju tās tagadējā veidā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados aizsāka grupa vietējās regbija komandas līdzjutēji, kuri Kanigū kalnā atzīmēja savas mīļotās komandas uzvaru.
Katarisms ir reliģija, kura radās 11. gadsimtā un uzplauka 12. un 13. gadsimtā. Kataru uzskati daudzos jautājumos atšķīrās no katoļu baznīcas mācības (piemēram, viņi neatzina krustu, svētbildes un svētos, cīnījās pret pāvesta autoritāti, uzskatīja, ka matērija ir ļaunums un tāpēc noliedza, ka Jēzus varētu būt miesīga būtne un tai pašā laikā dieva dēls). Katoļu baznīca uzskatīja katarus par ķeceriem (no Kataru vārda cēlies vācu Ketzer – latviski ķeceris) un organizēja pret tiem krusta karu (Albigensijas jeb kataru krusta karš 1209.-1229.g). Krusta karš un tam sekojošā inkvizīcijas darbība pilnībā iznīcināja kataru ticības piekritējus un kataru apdzīvotās vietas pakļāva Francijas karalim.
Lai aizstāvētu savas zemes, katari kalnos uzbūvēja aizsardzības līniju, kura ietvēra daudzus cietokšņus. Virkne cietokšņu ir saglabājušies līdz mūsdienām un ir daudzu tūristu iecienīti apskates objekti.