Zoloturna

 
Nūjošana Zoloturnā

Svētdien 2. septembrī Šveices pilsētā Zoloturnā notika pasākums Swiss Walking Event 2012 – pasaulē lielākais iešanas/nūjošanas pasākums. Ja protat franciski vai vāciski, tad vairāk varat uzzināt pasākuma vietnē.

Pasākums notiek reizi gadā – šogad jau 13. reizi. Programmā ir 6km, 10,5km, pusmaratona un maratona distance, kā arī 17km kalnu trase – Panoramatrail. Pieteicies ir 3331 dalībnieks – puse no tiem uz 10,5km distanci, bet arī 488 uz pusmaratona, 61 uz maratona un 203 uz kalnu trasi. Apmēram 2800 ir nūjotāji, pārējie – gājēji. Liela daļa no dalībniekiem Swiss Walking Event distancēs startē ne pirmo reizi un mums bija iespēja uzzināt viņu rezultātus. Konkurentu rezultāti ir tiešām cienījami. Pusmaratonā 35 no viņiem laiks ir zem 3 stundām. Ir daži, kuri ir piedalījušies vairāk nekā 50 un 100 sacensībās. Starp dalībniekiem ir arī kāda 68-gadīga kundze, kura pēdējo 12 gadu laikā ir 9 reizes noskrējusi 100km distanci! Šoreiz viņa ir izvēlējusies pusmaratonu 🙂

Nūjo.lv komanda (Ilze, Benita, Imants, Juris) izlēma izmēģināt ko jaunu un startēt Panoramatrail. Trase ir interesanta – pirmajos piecos kilometros ir jākāpj gandrīz kilometrs kalnā 🙂

Attēls no Swiss Walking Event vietnes.

Bildes Bildes

Pirmā diena

Lidojam 31. augustā no Rīgas uz Cīrihi. Ielidojam Cīrihē neilgi pirms diviem pēcpusdienā. Ir nomācies, bet diezgan silts un lietus nelīst.

Sagaidām somas un dodamies uz vilcienu. Atrodam aparātu, kur ir jākompostrē organizatoru atsūtītās biļetes. Vilciens brauc ātri un līdzeni. Ik pa brīdim nokļūstam tuneļa tumsā. Pēc stundas brauciena varam kāpt ārā Zoloturnas centrālajā stacijā (Solothurn Hauptbanhopf). Līdz kempingam ir jāiet ap 2 km. Pusceļā pa gājēju tiltu šķērsojam Āres upi un gar upes labo krastu nokļūstam līdz kempingam Lido Solothurn. Brīdi pirms esam nokļuvuši pie sava mērķa sāk līt.

Kempinga saimniece mūs aizved līdz mūsu namiņam – tur ir neliela viesistaba, virtuvīte, dušas istaba, viena guļamistaba apakšā un otra virs tās – tur var nokļūt pa šaurām kāpnēm. Mājiņas ir saplānota tā, lai nebūtu nekāda lieka telpa.

Noliekam mantas un dodamies uz tuvāko veikalu iepirk pārtiku. Ejam pa ceļu gar pļavām un kukurūzas laukiem uz blakus ciematu. Pa šauro ceļu pārietojas auto, velosipēdisti, skrējēji, gājēji un arī kāda nūjotāja.

Paēdam un apspriežam rītdienas apskatāmos objektus. Vakara pastaigu iztraucē lietus. Drīz arī ir klāt tumsa. Cerams, ka rīt laiks būs labāks.

Otrā diena. Zoloturna

Naktī un arī no rīta līst. Paēdam brokastis, saģērbjam lietus drēbes un dodamies apskatīt Zoloturnas vecpilsētu. Zoloturna (Solothurn, franciski Soleure) tiek uzskatīta par Šveices skaistāko baroka pilsētu – te itāļu krāšņums sadzīvo ar franču šarmu un vāciešu praktiskumu (citāts no Soloturnas vietnes 🙂 ). Zoloturna tiek saukta arī par sūtņa pilsētu, jo šeit 16.-18. gs. atradās Francijas sūtņa rezidence. Zoloturnas vecpilsētā viss ir vienpadsmit eksemplāros –
vienpadsmit katedrāles, torņi un strūklakas. Netālu no pilsētas ir Veizenšteina (Weissenstein – tur rīt mūs uzvedīs Panoramatrail) kalns un Žurā (Jura) kalnu grēda. Pilsētas apkārtnē ir riteņbraucēju celiņi 600km kopgarumā, kā arī takas gājējiem un kalnu takas.

Vecpilsēta nav liela – kāds puskilometrs no viena gala līdz otram. No dienvidiem to norobežo Āres upe, no pārējā trim pusēm mūri – līdz mūsdienām gan ir saglabāšies tikai fragmenti. Toties varam apskatīt torņus. To esot pavisam vienpadsmit – īpatnēji augšējā daļā noapaļoti.

Vecpilsētas centrā pie Markt Plaz (tirgus laukums) ir skaists tornis ar pulksteni. Pulkstenim zvanot atdzīvojas torņa akmens figūras – viena cilā zizli, divas citas zvana zvanus. Vecpilsētā ir arī vienpadsmit strūklakas un vienpadsmit baznīcas. Jezuītu baznīcā negaidītā kārtā ir silti. Tā ir grezna. Ērģeles atrodas pašā augšā pie baznīcas griestiem. Arī ērģeles ir greznas – iestrādātas marmorā. Reformatoru baznīca turpretī ir askētiska. Ērģeles ir baznīcas prieksējā daļā, nevis aizmugurē. Lielākā (un arī zināmākā) ir Ursa katedrāle. Tur varam uzkāpt tornī. Lietus vairs nelīst un no torņa varam apskatīt gan skaisto vecpilsētu, gan arī Zoloturnas citus rajonus un kalnus, kur mums rīt paredzēts kāpt. Otrpus Āres upes virs apkārtējām ēkām izceļas Zoloturnas centrālās stacijas ēka, kas arī izskatās pēc arhitektūras pieminekļa.

Noguruši no pastaigas ieejam itāļu restorānā pie Āres upes paēst spageti. Ar to arī šodienas programma ir galā – dodamies uz kempingu atgūt spēkus rītdienas sacensībām.

Trešā diena. Swiss Walking Event

Naktī vēl brīžiem līst, no rīta lietus ir beidzies. Dodamies uz pasākuma pilsētiņu – tās ir septiņas milzīgas teltis (katra ap 500kvm.) un vairākas telpas. Atsevišķa telts, kur izsniedza pasākuma t-kreklus, telts sporta lietu pārdotuvēm (tai skaitā exel nūjām, tur demonstrē nākamā gada nūju modeļus), ģērbtuves, kafejnīcas, masāžas telpas, vērtslietu glabātava un citas nepieciešamas lietas.

Uz starta vietu Oberdorfas ciemā pirmo Panorāmas gājiena dalībnieku grupu (ap 100 cilvēku) aizved divos autobusos. Autobusā Imants pamana vienu no galvenajiem favorītiem – šveicieti Leo. Tāpat kā mēs, arī Leo gadu iepriekš piedalījās nūjošanas pasaules čempionātā Autrijā.

Oberdorfas ciemā izkāpjam un pa ielu dodamies uz augšu uz starta vietu. Tur visi sapulcējamies nelielā stāvvietā un gatavojamies startam. Distances tiesnesis izšauj ar starta pistoli un mēs visi dodamies distancē. Pirmos simt metrus pa asfaltu, bet pēc tam pa grantētu ceļu dodamies augšā kalnā. Leo ir priekšgalā jau no paša sākuma, līderu grupā turas arī Ilze un Imants. Tomēr jo augstāk kāpjam, jo grūtāk. Augšā pirmais no nūjo komandas tieku es. Trase kļūst lēzenāka, toties ir migla un ir ļoti jāuzmanās, lai saprastu, uz kuru pusi ir jāiet.

Pēc apmēram 6km cīnīšanās uz augšu ieraugu zīmi – trases augstākais punkts un no priekiem gandrīz aizeju nepareizā virzienā. Tomēr ātri saprotu savu kļūdu un atgriežos uz trases.Sākas lejupejošā daļa, kura izrādās sarežģītāka, nekā trases sākums. Jāiet uz leju pa akmeņainu un saknēm pilnu šauru taku.Gan akmeņi, gan saknes ir mitras un slīd. Zemāk izbaudām arī dubļus un citas ekstras.

Trases vidusdaļā izdzirdu aiz muguras Ilzi un Imantu. Pēc kāda brīža aizeju nepareizā virzienā. Meklējot īsto taku iztērēju kādu pusminūti – pa to laiku Ilze un Imants vairs nav dzirdami. Turpinu lejupceļu pa saknēm un akmeņiem, kad beidzot nokļūstu plakanā trases vietā, ceļgali ir pilnīgi mīksti – tas gan pēc brīža pāriet. Tad nāk vēl viens kāpiens uz augšu, pēc tam trase iet pa vietējo tūrisma objektu – Verēnas aizu. Pēc tam pa pilsētas ielām nokļūstam vespilsētā un finišā pie vecā pulksteņtorņa. Finišs arī ir ļoti īpatnējs – sacensību dalībnieki tiek novirzīti šaurās ar lentām norobežotās ejās. Nokļūstot ejas otrā galā no dalībnieka numura noplēš apakšējo daļu un ieskanē – rezultāts ir piefiksēts.

Finišā mani gaida jau nosalušie Ilze, Imants un arī Leo. Apsveicam viens otru. Sagaidām Benitu. Vēl kādu brīdi pakavējamies pie finiša un priecājamies. Gan par bērniem, kuri nūjo kopā ar vecākiem, gan arī ļoti cienījama vecuma sportistiem.

Vakarā beidzot sportiskā režīma pārkāpums 🙂

Tālāk seko nūjo komandas pārējo dalībnieku iespaidi.

Ilze

No starta aizeju diezgan viegli. Pēc pārsimts metriem saprotu, ka viegli nav. Pamazām visi kaut kā sāk iet garām – šveicieši, Imants un Juris. Sāku domāt, kāpēc izvēlējos šo briesmīgo distanci – vairāk kāpt negribu nemaz. Pēc kāda laika trase kļūst lēzenāka – tad izdodas jau dažus apsteigt. Pēc tam atkal viss sākas no gala – trase kļūst atkal stāvāka un atkal ir ļoti grūti. Pēc diviem kilometriem var tikt pie mazliet ūdens un drīz jau sasniegta kalnu kore. Izrādās, ka paiet var tīri veikli un arī apdzīt priekšā esošos. Pēc brīža miglā ieraugu Imantu. Kādu laiku ejam daudzmaz līdzīgi. Tālāk sākas ceļš uz leju. Tad pa šauro taku cenšamies tikt garām priekšā ejošajiem. Kādā slidenā vietā paslīdu uz slidenajiem akmeņiem. Krītu, bet izdodas noturēties uz takas. Tālāk labā tempā turpinu uz leju, Imants paliek aizmugurē. Apdzenu vēl vienu konkurenti un līdz pilsētai eju vienatnē. Pirms Verenas aizas atkal ir jāiet pamatīgs gabals uz augšu. Šajā brīdī domāju, ka uz Valmieras nūjošanu nebraukšu nekādā gadījumā. Caur Verēnas aizai nebija nekāda marķējuma un laiku pa laikam likās, ka droši vien eju nepareizi. Pāris km pirms finiša sākas asfalts un parādās arī citu distanču gājēji. Pēc brīža jau sākas vecpilsētas bruģis un  tad jau redzami arī finiša vārti. Izmisīgi meklēju Juri, bet viņa finišā nav. Toties ir Leo, kura baltais krekls ir asiņains un netīrs. Viņš ir kritis un salauzis nūju. Neskatoties uz to viņš ir mūsu grupā finišējis pirmais.

Imants

No starta aizeju mierīgi un nesteidzīgi iekārtojos aiz kāda šveiciešu sirmgalvja. Viņa tempu ar pūlēm varu izturēt. Pirmie divi kilometri ir ļoti grūti, bet pēc 22 minūtēm stāvais gabals ir pieveikts. Tad ieeju slapjā mākonī, taču nūjošanas temps jau tuvojās ierastajam. Vēl četri kilometri ir jāiet nedaudz uz augšu. Tad neprātīgā tempā gāžamies lejā. Mans gandrīz centneru smagais ķermenis ļauj tikai nedaudz koriģēt trajektoriju. Uz neko vairāk cerēt nevaru. Nokāpušī kādu kilometru zemāk nokļūstam uz grants ceļa, bet piepumpētie kāju muskuļi negrib atgriezties pierastā ritmā. Trīs kilometrus pirms finiša atgūstu ātrumu un varu iekļauties iepriekš plānotajā laikā – 2h 40min. Aiz muguras vēl viens jauks piedzīvojums.

Benita

Šis ir mans lielākais izaicinājums, uz kuru parakstījos kompānijas pēc. Distanci sāku diezgan veikli, bet kāpšana kalnā stipri atšķiras no iešanas pa pludmali. Tad mani panāca gandrīz visi gājiena dalībnieki. Pēc ļoooti grūtiem pirmajiem 2.5km distance kļuva lēzenāka un iet kļuva daudz vieglāk. Ļoti labi bija izvietoti atbalsta punkti. Katrā apēdu kādu banānu, maizes gabaliņu, dzēru maratona dzērienu. Tas palīdzēja. Kad sākās lejupgājiens, man šķita, ka tas ir vairāk trekings, nevis nūjošana. Apdzinu kādus divdesmit konkurentus. Lejup gājiens lielas grūtības nesagādāja. Pēdējais grūtais posms bija kalnā kāpiens pirms Verenas aizas. Tad pievienojās arī daudzi citu distanču gājēji, tos ar ieskrējienu no kalna arī apdzinu. Finišā mani sagaidīja komandas biedri. Esmu priecīga par paveikto.

Mūsu rezultāti

 Ilze  2:37.55,4  6. vieta (sievietēm otrā)
 Imants  2:39.49,0  8. vieta
 Juris  2:43.30,7  11. vieta
 Benita  3:11.44,0  55. vieta

Visātrākais bija šveicietis Leo Ruffieux. Viņa rezultāts – 2:31.33,5

Vēl bildes Vēl bildes
 Ilzes treks

Ceturtā diena. Pa kalnu korēm apkārt Velšenroram

No rīta pēc kopīgām brokastīm Benita un Imants dodas uz Zoloturnas centrālo staciju lai brauktu mājās. Mēs ar Ilzi ejam uz Zoloturnas rietumu staciju (Solothurn West). Esam ieplānojuši maršrutu ar vilinošu nosaukumu – pa kalnu korēm apkārt Velšenroram (kalns nākamajā kalnu grēdā aiz Veizenšteina kalna). Uz maršruta sākumu braucam ar vilcienu – vispirms uz Obersdorfu (mūsu vakardienas starta vietu), tad pa tuneli cauri Veizenšteina kalnam uz Gansbrunnenu. Šodien laiks ir jaukāks nekā vakar – nelīst un brīžiem uzspīd saule. Bez lielas maldīšanās atrodam īsto ceļu un dodamies augšā. Pēc vakardienas sacensības tas patiešām nav viegli (tiesa – tie ir tikai ziediņi, jautrība sākas lejā kāpjot – kāju muskuļi un ceļi sāk protestēt bez vilcināšanās). Kā jau bija solīts maršruta aprakstā, taka drīz vien mūs uzved kalna korē.

Tālāk jau ejam pa kalna kori no viena kalna uz nākamo. Maršruta pēdējais posms iet stāvus lejā pa vilka aizu (Wolfenschluht). Aiza ir gara, šaura un līkumota ar stāvām klinšu sienām un klinšu bluķiem abās aizas pusēs. Uz priekšu var redzēt tikai līdz nākamajam klinšu bluķim un ir sajūta, ka aiz tā aiza beigsies. Tomēr tā turpinās vēl un vēl. Paiet gandrīz stunda, līdz tā pēkšņi izbeidzas.

Vēl bildes Vēl bildes

Piektā diena. Veizenšteins, Hazenmats, Stallflue

Mūsu šīs dienas plānam ir šķērslis – maršruta plānotājs paziņo, ka no ciemata, kurā esam plānojuši gājienu beigt, šodien busu nav. Katram gadījumam ejot uz vilcienu iegriežamies tūrisma informācijas birojā ar to pašu jautājumu. Uzzinām, ka mums vajadzīgajā laikā autobuss ir. Tomēr uzdodam jautājumu – vai šodien buss ir? Izrādās, ka nē, šodien nav 🙁 Tātad nāksies maršruta beigu posmu koriģēt.

Dodamies ar vilcienu uz Oberdorfu. Maršruta sākumā ejam kalnā tieši pa to pašu taku, pa kuru gājām svētdienas sacensībās. Ejam lēnāk un redzam vairāk. Piemēram klinšu sienas abās pusēs takai. Uzgājuši līdz kalna korei varam kaut daļēji apskatīt to skaisto panorāmu, kuru svētdienas panorāmas gājienā mums laupīja migla.

Aizejam pa kori līdz Veizenšteina virsotnei. Tur ir sākums planētu takai – akmens un metāla veidojums, kurš attēlo sauli. Uz planētu takas proporcionāli attālumam, kādā no saules atrodas planētas, atrodas veidojumi, kuri attēlo Zemi, Marsu, Saturnu u.c. planētas. Līdz Zemei tiekam pavisam ātri. Pēdējā planēta Plutons atrodas uz Stallflue virsotnes – vistālākās vietas mūsu maršrutā.

Pa ceļam uz Stallflui vispirms uzkāpjam 1450m augstajā Hazenmatā. Lielākā daļa maršruta ir pa meža taku, kura iet diezgan stāvus uz augšu gar kalna kori. No Hazenmata un arī Stallflues ir skaists skats uz ieleju un Āres upi.

Lejup kāpjam pa kalna otru pusi uz Lommisvilas pilsētiņu. Vilciena pietura ir uz pieprasījuma. Pieturvietā ir jānospiež liela sarkana poga, pretējā gadījumā vilciens var aizbraukt garām.

Vēl bildes Vēl bildes

Ar to mūsu ceļojums uz Zoloturnu ir beidzies. Nākamajā rītā braucam ar vilcienu uz Cīrihes lidostu un lidojam uz Rīgu.

Like
Like Love Haha Wow Sad Angry

 Leave a Reply

(required)

(required)